Lasīšanas laiks: 5 min
No 1991.gada 13.līdz 27.janvārim Rīgā un citās Latvijas pilsētās iedzīvotāji nevardarbīgā veidā aizstāvēja valsts neatkarību. Par brīvas valsts ideju cīnījās ne tikai barikādēs uz vietas esošie, līdzpārdzīvoja arī mājās palicēji. Portāls “Valmieras Ziņas” atmiņās par vēsturiski nozīmīgo notikumu lūdza dalīties cilvēkus, kuri barikāžu laiku izdzīvoja, būdami bērni.
Ernests, barikāžu laikā bija 12 gadi: “Atceros, ka visi klases puiši vienu dienu neaizgājām uz skolu, bet devāmies apskatīties, kas barikādēs notiek. Bija ļoti auksts, bet izstaigājām centrālās vietas Vecrīgā un Zaķusalā. Pieaugušie brīnījās, ko mēs tur meklējam, bet bija atsaucīgi, lai arī bija jūtams, ka pašiem ir nemierīgs prāts un neziņa par gaidāmo. Tolaik daudz runāja, ka būs karš. Vēl atceros, ka tētis visu barikāžu laiku vakaros nebija mājās, jo ar domubiedriem atradās notikuma vietā un sargāja Latviju.”
Aija, barikāžu laikā bija 6 gadi: “Mani vecāki nepiedalījās barikādēs, jo kolhozā bija noteikums, ka daudzbērnu ģimenes tēvus tur nelaidīs. Tētis gribēja braukt, bet viņu nepaņēma. Par to priecājos, jo atceros, ka visu laiku ar bailēm skatījāmies televizoru. Uztraucos, ka pāri aizsalušajam Babītes ezeram no Rīgas atbrauks tanki. No mūsu mājām ir redzams televīzijas tornis, tajā laikā tas likās tik tuvu. Barikādēs piedalījās mans krusttēvs. Atceros, ka domāju par to, vai viņš ir uzlicis savu lielo pižiku, lai nesalst galva.”
Laura, barikāžu laikā bija 5 gadi: “Mans tētis barikādēs piedalījās pāris dienas. Atceros, ka gandrīz visu laiku raudāju – gan bērnudārzā, gan mājās. Tolaik mana mamma bija audzinātāja arī manai bērnudārza grupiņai. Par notikumiem Rīgā mums visiem bērnudārzā stāstīja, bet es pārsvarā lēju gaužas asaras. Tētis bija prom neilgi, bet man tas likās veselu mūžību. Bija sajūta, ka tas viss ir ļoti, ļoti bīstami.”
Zane, barikāžu laikā bija 6 gadi: “Abi mani vecāki piedalījās barikādēs. Tētis sargāja iebraukšanu Rīgā Juglas objektā. Mamma strādāja sabiedriskajā ēdināšanā, pieteicās dalīt siltu ēdienu aizstāvjiem. Vecāki no Valmieras uz galvaspilsētu brauca uz maiņām, vienam paliekot mājās kopā ar mani. Atceros dzeltenu radio aparātu, kas visu laiku bija ieslēgts, arī naktī stāvēja uz spilvena, lai mājās palicēji varētu sekot līdzi, kā iet tam, kurš devies uz Rīgu. Sajūta bija bailīga.”
Egita, barikāžu laikā bija 6 gadi: “Mana mamma brauca uz Latvijas tautas manifestāciju Daugavmalā. Atceros viņas skatienu pirms aizbraukšanas, likās, ka viņa uz mums, mājās palicējiem, skatās it kā pēdējo reizi. Paldies Dievam, viss beidzās labi! Barikādēs piedalījās mans krusttēvs, mammas brālis. Telefonsakari bija slikti, bet regulāri mēģinājām sazvanīties. Mums bērniem bija bailīgi, bet vienlaicīgi arī interesanti klausīties, kāda situācija bija Rīgā. Krusttēvs telefonsarunās stāstīja, ka barikādēs dziedātas dziesmas, kurināti ugunskuri, ceptas desas un kartupeļi – īsta romantika ar baisuma un neziņas piegaršu.”
Zane, barikāžu laikā bija 4 gadi: “Uz barikādēm brauca mana mamma un tētis. Mani un brāli atstāja pie māsīcas vecākiem. Tur televīzijā skatījāmies notiekošo Rīgā. Atceros, ka ļoti baidījos, ka sāksies karš. Tā bija mana galvenā doma, jo to, kāpēc tas notiek, nesapratu.
Edgars, barikāžu laikā bija 6 gadi: “Vecāki barikādēs nepiedalījās, bet toreiz jutu, ka mammai ir kāds iekšējs satraukums par to, kā risināsies notikumi. Spilgtākās to laiku atmiņas man saistās ar žurnālu “Lauku Dzīve”, kas parasti bija krāsains un drukāts uz normālas kvalitātes papīra. Bet barikāžu laikā tas bija plānāks, melnbalts, uz sliktāka papīra, nesaskavots, tikai salocīts. Šis kontrasts ļoti iespiedies atmiņā. Žurnālā bija arī reportāžas un fotogrāfijas no barikādēm. Atceros bildi ar “PMK” (meliorācijas) nodaļas traktoru K-700. Tas laiks atmiņā palicis ar fotogrāfijām, kurās redzama barikādēs izmantotā smagā tehnika – gan veselā, gan iznīcinātā. Par iznīcināto man, tehnikas mīlim, ļoti sāpēja sirds.”
Malvīne, barikāžu laikā bija 5 gadi: “Barikādēs piedalījās mans tētis ar darba biedriem. Atmiņā palicis, ka mamma mani veda mājās no dejošanas, stāstīja, ka tētis aizbraucis uz Rīgu, kas tagad notiks, kas jādara. Biju satraukusies. Notikumiem sekojām līdzi ziņās.”
Gundega, barikāžu laikā bija 16 gadi: “Uz barikādēm aizbrauca mamma kopā ar deju kolektīvu, lai uzmundrinātu barikāžu dalībniekus. Atceros, ka televizors bija ieslēgts visu laiku, bija uztraukums un neziņa. Dzīvojot miera laikos, nebija saprašana, kā viss var beigties un nebija arī nekāda informācija, kā viss sācies. Vēsturi skolās pasniedza kā “melu laboratoriju”.”
Ilze, barikāžu laikā bija 4 gadi: “Mēs ar mammu un brāļiem cītīgi vērojām pārraides televīzijā. Mamma teica, ka jāskatās uzmanīgi, jo pūlī ir arī mūsu tētis. Vēlāk tētis pastāstīja, ka sargājis ieeju ministrijas ēkā. Pirmajā dienā sajūtas bijušas kā svētkos – apkārt ugunskuri, dziesmas, dejas orķestra pavadījumā, tantes naktī nesušas siltu tēju. Otrajā dienā atmosfēra mainījusies – uztraukums pieaudzis, jo virs galvām sāka riņķot helikopteri, raidot saukļus ar mērķi iebiedēt.”
Ieva, barikāžu laikā bija 5 gadi: “Uz barikādēm mans tētis brauca kopā ar kaimiņu. Atceros, ka mamma gatavoja ēdienu līdzi ņemšanai. Savukārt pirmā lieta, ko mamma ar kaimiņieni pārrunāja, kad satikās, vai ir kādi jaunumi. Atmiņā iespiedušies man un māsai teiktie mammas vārdi, ka mēs vēl esam mazas un nesaprotam, kas notiek. Vecāki stāstīja, ka jācīnās par brīvību. Zinu, ka tētis sargāja Doma baznīcu. Mēs katru vakaru skatījāmies televizoru, kadros no Doma laukuma cenšoties saskatīt tēti.”
Elīna, barikāžu laikā bija 3 gadi: “ Barikāžu laiku atceros maz. Tomēr lielu iespaidu atstājusi ziņa, ka OMON uzbrūk Latvijas Televīzijai, un žurnāliste Puriņa tiešraidē saka, ka ir ieņemta ēka, un tad bilde pazuda. Ģimenē par notiekošo bija neziņa un bailes.”
