Lasīšanas laiks: 4 min
Valmieras integrētās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Anita Apine un Eiropas čempions klasiskajā spēka trīscīņā supersmagajā svara kategorijā, rekordists Mārtiņš Krūze turpina kāda īpašu stāstu. Tajā, sagaidot Latvijas simtgadi, norisinās 12 neparastas sadarbības, neierastos apstākļos tiekoties dažādu jomu pārstāvošiem valmieriešiem, kuri citkārt šādā sarunā un situācijā, iespējams, netiktos, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras pilsētas pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Zane Bulmeistare
Mārtiņš palīdzēja bibliotekārēm Anitai Apinei, Anetei Bērziņai un Elīnai Vītolai sagatavot dāvanu apmeklētājiem – svētku eglīti ar grāmatu “zariem”. Pasauļu, ko ietver grāmatu vāki, glabātājas un spēkavīrs – vai šie ir viena stāsta varoņi? Apstiprinājumu tam deva jau pirmās kopā pavadītās minūtes.
Mārtiņš ir beidzis profesionālo karjeru sportā, bet atzīst, ka tas vienmēr būs viņa ikdienas svarīga daļa. “Arī tad, kad režīms bija skarbs – pamosties, paēd, ej uz treniņu, paēd, paguli, pamosties, atkal treniņš, es atradu laiku grāmatām. Manā gadījumā gan tās lielākoties bija audiogrāmatas. Tās palīdzēja uzturēt veselo saprātu. Tagad priecājos, ka ir vairāk laika atgriezties pie lasāmajām grāmatām. Nekas nevar aizvietot īstu lappušu pāršķiršanu, grāmatu īpašo smaržu. Cilvēkam ir nepieciešami gan fiziskie, gan intelektuālie vingrinājumi, un grāmata ir viens no veidiem, kā pilnveidoties garīgi,” stāsta Mārtiņš. Tam piekrīt arī Anita, norādot, ka bibliotēkai un sportiskām aktivitātēm ir ļoti laba saderība. “Divus gadus bibliotēkā notika fizioterapijas nodarbības, devāmies vingrot arī uz sporta zāli. Pēc tam ir pavisam cita sajūta – nogurums atkāpjas, šķiet, ka prāts paliek možāks.”
“Esmu lasījis, ka, lai saglabātu spēju iemācīties ko jaunu, ir nepieciešami arī fiziski treniņi, kaut vai regulāras pastaigas. Veselā miesā patiešām mīt vesels gars, ir jābūt līdzsvaram. Mani kolēģi – iespaidīga izskata kungi – to apliecina. Piemēram, vienam ir doktora grāds ķīmijā, otrs ir pasniedzējs augstskolā, es savukārt esmu programmētājs. Tas daudziem ir pārsteigums, jo svaru stieņu cilāšanu viņi, iespējams, nesaista ar intelektuālām spējām – atnāci, nobļāvies, stieni pacēli, aizgāji. Patiesībā tā ir liela sevis kontrole un mērķtiecība, citādi šādā saspringtā sporta vidē nevar,” skaidro Mārtiņš, jautādams Anitai, vai arī bibliotekārēm, līdzīgi kā sportistiem pirms starta, mēdz būt pozitīvs satraukums, saņemot jaunas grāmatas. “Jauns stāsts vienmēr ir saviļņojošs. Mani ļoti uzrunāja Alvja Hermaņa grāmatas. Viņam ir izdevies ietvert vārdos to, ar ko esam īpaši, kāpēc esam ievērības cienīga tauta. Grāmatām patiešām piemīt spēja rosināt domāt, kas ir nenovērtējams ieguvums.”
Jautāti par mīļākajām grāmatām bērnībā, Mārtiņš sev nezināmu iemeslu dēļ uzreiz norāda “Sīpoliņa piedzīvojumus”, droši vien aprakstīto piedzīvojumu dēļ. Savukārt Anita atzīst, ka ir īsta Pepijas Garzeķes meitene. “Meitenēm, kas auga ar Astridas Lindgrēnes varoņiem, dzimumu līdztiesības jautājumi nav nekas jauns. Šīs grāmatas mums māca, ka sieviete var būt stipra un neatkarīga, pat zirgu var pacelt, ja tas nepieciešams.”
Runājot par jauniešiem, arī šeit abu stāstu varoņi saskata līdzīgu problēmu – pārāk lielu nodošanos virtuālajai pasaulei. “Prece, par ko cīnās virtuālās pasaules uzturētāji, ir spēja likt koncentrēt uzmanību kādu noteiktu laiku. Tikai šo piedāvājumu ir tik daudz, ka šī spēja jauniešiem mazinās, viss notiek ātri un dinamiski. Šādi var eksistēt īsu brīdi, bet ilgtermiņā rodas gan psiholoģiskas, gan fiziskas problēmas,” uzskata Mārtiņš. Tam piekrīt arī Anita, norādot, ka “atkarība vērojama arī ģimenēs, arvien mazāk sarunājamies, ieklausāmies, ko otrs saka. Mums ir dots laiks kopā, lai patiešām būtu kopā un izbaudītu to. Īsziņa pagaidīs, paliec uz brīdi mierā un aprunājies ar ģimeni, ar draugiem klātienē”.
“Katram svarīgs līdzsvars. Treniņš garīgo veicina caur fizisko, savukārt grāmatas caur garīgo var izraisīt fizisku aktivitāti – tu tajā esi tik ļoti iedziļinājies, ka tas jau ir fizisks pārdzīvojums,” stāsta Mārtiņš.
“Interesanti, ka tā saki. Ļoti spilgti to piedzīvoju. Dena Brauna “Da Vinči kods” bija grāmata, kas mani rautin aizrāva uz Parīzi. Izlasīju grāmatu un sapratu, ka vairs nevaru gaidīt, man Parīze ir jāredz, un metos pirmajā piedāvājumā. Nenožēloju, vairākas dienas man bija sava gide, uzzināju tik daudz interesanta. Lieliska pieredze.”
Anita un Mārtiņš Ziemassvētkus pavadīs ģimenes lokā, aicinot visiem izbaudīt kopā būšanas prieku. “Ar vīru dodamies pie mana brāļa un viņa ģimenes. Protams, ir jau laicīgi sarunāts, par kādiem gardumiem katram jāparūpējas, bet gribu ieteikt kādu rituālu, kas noskaņo labām domām un darbiem. Mēs neesam lieli dziedātāji, bet visiem sanāk uz vienas nots vilkt tautasdziesmu, katru rindiņu beidzot ar “kaladū, kaladū”. Tā dziedam kādas 20 minūtes. Un kā skan! Man pat tagad zosāda metas, to iedomājoties. Un nākamajā gadā iet labi, visu slikto esi aizraidījis, sagaidījis labo,” iesaka Anita.
Dažādu paaudžu un dažādās jomās strādājošu valmieriešu satikšanās, sagaidot Latvijas simtgadi, ir aicinājums paskatīties, cik atšķirīgi esam, vienlaikus ieraugot līdzības. Stāsta varoņi akcijā iesaistās brīvprātīgi un iepazīst cits cita ikdienu. Viņi ne tikai “apmainās” stāstiem, bet arī uzzina, kādu papildinājumu viņa stāstam “rakstītu” otrs varonis.
