Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas izglītības jomā esam pieļāvuši daudz kļūdu, uzskata SIA VALPRO valdes priekšsēdētājs Aivars Flemings.
“Latvijā ne tikai pazuda rūpniecība, bet arī profesijas. Strauji samazinājās inženieru un tehnologu skaits. To vietā nāca profesijas, kurās ir viegli nopelnīt. Droši vien arī šobrīd daudzi jaunieši apsver domu, ka ir vērts mācīties par juristu, lai kļūtu par maksātnespējas administratoru.
Ģimenēs izaug bērni, kas līdzinās saviem vecākiem. Ja Latvija līdzinātos Vācijai, kas ir inženiertehniska valsts, mūsu bērni izaugtu vidē, kas rosina apgūt inženierzinātnes. Diemžēl situācija mums ir pretēja. Lai juristu ģimenē bērns nolemtu kļūt par inženieri, vecākiem ir jābūt ļoti uzņēmīgiem un jārosina atvasei interesi. Tas ir izdarāms, bet ir jāmaina sabiedrības domāšana kopumā. Bērni mums nesekos, ja paši nemainīsimies,” uzskata Aivars Flemings.
VALPRO vadītājs atklāja, ka 80 procentu uzņēmuma darbinieku veic pienākumus, ko nav apguvuši izglītības iestādēs. Rūpnīcā strādā darbinieki pat ar muzikālo un kultūras darbinieka izglītību. Viņaprāt, tas apliecina, ka ar izglītības sistēmu Latvijā nav kaut kas kārtībā.
“Mūsu uzņēmuma un visas nozares lielākā problēma ir vidēja posma vadītāju trūkums.
Šobrīd darba tirgū ir pieejami vai nu labi tehniskie speciālisti, vai nu labi cilvēkresursu vadītāju. Taču mums ir nepieciešams darbinieks ar labām tehniskām zināšanām un spēju vadīt darbiniekus. Mēs zaudējam ražību nevis augstākā līmeņa menedžmentā, bet vidējā posma struktūrvienību vadībā. Mēs nevarēsim uzlabot ražību, ja nespēsim prasmīgi izmantot savus cilvēkresursus.”
Runājot par speciālistu sagatavošanu, Aivars Flemings uzsvēra, ka Valmieras tehnikumā būtu jāveic stingrāka audzēkņu atlase.
“Ņemot vērā ieguldītos 20 miljonu eiro tehnikuma modernizācijā, mēs nevaram atļauties uzņem audzēkņus pēc pārpalikuma principa. Ir jāpanāk, lai tehnikumā nonāk spējīgi audzēkņi un to absolvē zinoši vidējā posma speciālisti.
Izglītības iestādes vienas pašas to nevar panākt, tādēļ sadarbībai starp skolām, tehnikumiem, augstskolām un darba devējiem ir jābūt ciešākai. Manuprāt, lai sagatavotu zinošus un pieredzējušus pasniedzējus, tiem vajadzētu daļu laika strādāt uzņēmumā un daļu laika apmācīt topošos speciālistus, veicinot savstarpēju zināšanu pārnesi.”
Nevis viegli nopelnīt, bet iespēja nopelnīt, lai varētu kaut cik normālai, pieticīgai izdzīvošanai, izglītībai šajā valstī liela jēga nav, tik cik bez konkursa tikt pie apkopēja amata… atalgojumi ir pārāk niecīgi, lai būtu interese kādai specialitātei, par minimālo algu, ja būtu tikai ar to jādzīvo, tad ģimeni un dzīves vietu uzturēt nav iespējams, ar to var iztikt tikai dzīvojot zem tilta…
Vai Jūs, Valpro, esiet izveidojusi stipendijas Tehniskajā universitāte, lai piesaistītu speciālistus?
Ko Valpro var dot inženierim, tehnologam, lai vins izvēlētos strādāt pie jums?
JA NAU NOSLEPUMS -CIK LIELAS PIE JUMS ALGAS? VARBUT UN TA IR VISA ‘BEDA’?
Skolotāji čīkst, ka mūsdienās skolnieki ir slinki un neko nemāk. Bet kāpēc? Jābūt nevis stingrākai skolnieku atlasei, bet gan tehnikumiem un citām izglītības iestādēm jāatrod tādi pasniedzēji, kas spēj iedvesmot skolniekus, nevis kuri liek kladēs pārrakstīt teikumus no 1950. gadu tehniskajām grāmatām un iegaumēt jēdzienus kontroldarbiem. Kurš strādās ar bērniem, ja ne paši pasniedzēji?