Aigars Plotkāns: Rietumu demokrātija, terorisms un austrumu kultūra (1)

Ko sēsi, to pļausi! Ar nelieliem izņēmumiem sakāmvārds darbojas kā likums. Varam arī teikt, ka dots devējam atdodas. Varam to saukt par bumeranga principu. Būtību raksturo arī filozofiskā doma – nedari citam to, ko negribi, lai dara tev. Cilvēcisko vājību līmenī tas nozīmē, ka agri vai vēlu kāds gribēs izjust atriebības saldo garšu. Varbūt atriebība nebūs salda, bet tā remdēs sāpes vai piepildīs dzīvi ar jaunu jēgu. Musulmaņi atriebjas. Varbūt, ka neatriebjas, bet vienkārši riebj.

Reliģija var vienot un var pretstatīt visasiņainākās formās. Krusta kari 1000 gadu senā pagātnē iezīmēja nozīmīgāko reliģisko pretrunu, islāma un kristietības vērtību cīņu. Musulmaņu karavadoņa Saladīna cīņa ar Ričarda Lauvassirds vadītajiem krustnešiem iezīmēja spēku līdzsvaru. Miera līgums negarantēja mieru, tomēr ietekmes zonas tika iezīmētas.

Ik pa brīdim reliģiskais aspekts spēlēja velnišķīgu lomu asiņainos konfliktos visā pasaulē.

1915. gada turku genocīds pret armēņiem lielā mērā bija musulmaņu terors pret kristiešiem. 30 tūkstoši musulmaņu, kuri cīnījās Trešā Reiha SS grupējumu rindās, alka atriebības un savu naidu vērsa pret pareizticīgajiem serbiem. Tāpat kā hitlerieši, kuri piesedzās ar saukli “Gott mit uns”, tā musulmaņi slepkavoja sava pravieša vārdā. Nekas netraucēja arī pašiem musulmaņiem “nomušīt” vienam otru, ja kāds viņuprāt nepareizi izprata pravieša mācību. Sunnīti, šiīti vai alavīti ir gatavi izskrāpēt viens otram acis, ja jautājums skar reliģiskās dogmas. Kristiešu parauga Bērtuļa nakts šodien atkārtojas Sīrijas kaujas laukos.

Šodienas terorisma vilnis nav kristietības un islāma konflikts. Kristietība ir kļuvusi par drīzāk par simbolu, ne pārliecību vai dzīvesveidu.

Neticīgi cilvēki laulājas baznīcā, zvēr tiesā pie Bībeles vai apmeklē Vatikānu intereses pēc. Patiesi ticīgo ir ļoti maz. Baušļus jau sen nomainījuši likumi, gavēni diētas, bet svētceļojumus – “šopinga” tūre Itālijā. Pāri Kristus mācībai stāv Rietumu demokrātijas vērtības, kuras arvien vairāk nesaskan ar kristīgās ticības postulātiem. Politkorektums un tolerance pār tikumību un nacionālo pašapziņu.

Tieši Rietumu vērtību uzspiešana musulmaņu zemēm vai musulmaņu ticīgajiem, ir esošā konflikta pamatā.

ASV un sabiedroto iebrukums Irākā, Lībijas diktatora gāšana, arābu pavasara revolūcijas uzkurināšana, 40 gadu karš Afganistānā, nežēlīga Sīrijas konflikta eskalācija – tie ir tikai daži piemēri Rietumu vēlmei veidot pasauli pēc sava ģīmja un līdzības. Nesanāk. Nu neatrada Sadama Huseina noliktavās bioloģiskos ieročus, nu neatradīs ķīmiskos ieročus Sīrijas valdības rīcībā. Nu un! Demokrātijas vārdā uzsāksim karu, palaidīsim spārnotās raķetes, ieliesim eļļu jau tā postošajā konfliktu ugunī. Islāma fundamentālistiem to vien vajag. Islāms ir tik spēcīga reliģija, ka tās dēļ ticīgais bez šaubām ziedo savu dzīvību. Ziedojot dzīvību, jāpaņem līdzi maksimāli daudz neticīgo.

Islāms nav tikai reliģija, tas ir arī dzīvesveids. Integrēt musulmani pārprastas brīvības pārņemtā Rietumu “demokrātijā” ir neiespējami. Islāms ir izrādījies krietni dzīvotspējīgāks nekā kristietība.

Musulmaņi Eiropā dzīvo kompakti, veido savas kopienas un ienes savu kultūru. Francijas pilsētās ir rajoni, kuros policijai labāk nerādīties. Tās ir slēgtas musulmaņu kultūras zonas ar savu iekšējo kārtību. Jauni musulmaņu imigrantu miljoni Eiropā tikai palielina sabiedrības polarizāciju: ticīgie un neticīgie.

Mums visiem ir viens Dievs. Vismaz tā gribētos domāt. Mēs tikai Dievu dažādos vārdos dēvējam. Paldies Dievam par to, ka ir miljoni musulmaņu, kuriem reliģija ir garīgās kultūras pamats. Paldies, ka ir miljoniem musulmaņu, kuri grib dzīvot mierā, strādāt un audzināt bērnus. Labi, ka ir musulmaņi, kuri gatavi piedot mums mūsu kļūdas, neturēt ļaunu prātu un negatavoties svētajam karam. Labi, ka lielākai daļai musulmaņu ir patiesi žēl teroristu upuru.

Ko darīt ar tiem, kuri prātus apsēdusi ideja – ja neesi ar mums, tad esi pret mums? Ko darīt ar fanātiķiem, kuru smadzenes ģenerē tikai naidu? Es nezinu. Es tikai ar bažām uzlūkoju katru musulmani pie automašīnas stūres. Brauks vai nebrauks cilvēku pūlī?

Vai vācieši ir atbildīgi par fašistu zvērībām? Jā, un viņi par to atbildēja ar publisku atvainošanos, naudas kompensācijām un vismaz formālu nožēlu. Nacistu idejiskos vadoņus un pavēļu izpildītājus pēc Nirnbergas pakāra. Pēc Otrā pasaules kara vāciešiem obligāti bija jāsēž kinoteātros un jāskatās filmas par koncentrācijas nometnēm un holokaustu. Kā atbildēs musulmaņi? Kā atbildēs tie musulmaņi, kuri zināja, bet klusēja. Kā atbildēs tie, kuri varēja novērst teroraktus, bet nenovērsa? Kā atbildēs tie, kuri pa klusam priecājas?

Ejot pa ielu, vēl neatskatos pār plecu. Ieraugot musulmani, bailēs nenovēršu skatienu. Vēl ne…