Ar pašvaldību administratīvo, pārvaldības vai teritoriālo reformu ir kā ar pīrāga cepšanu. Aiz cepešnieka stikla viss izskatās jauki. Pīrāgs lēnām sāk celties, bet tikko paveram durtiņas un gribam apskatīties, kā īsti cepās, tas saplok neēdamā masā. Vienkārši vajag izcept līdz galam un tad dot garšot.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir sagatavojusi jaunu ieraugu – 16 apriņķu vai sadarbības teritoriju modeli. Grūti pateikt, vai tas ir 2015.gada 29 sadarbības reģionu projekta uzlabotais variants vai ģenētiska modifikācija no 49 novadu projekta. Nav būtiski.
Būtiski ir apzināties, vai reformu kaldināšana ir šaušana pa zvirbuļiem, vai arī rūpīgi iznēsāts ministrijas garabērns. Būtiski, vai politiskā elite metīsies par reformas krusttēviem un svētīs bērnu. Varbūt tautas kalpi jaundzimušo pasludinās par bastardu un riebumā novērsīsies, bet ministrija iemetīs savas miesas un asiņu daļu kādā no glābējsilītēm.
Varētu atspringt un dzīvot pa vecam. Jebkuras pārmaiņas ir slikti maskētas problēmas, vismaz tā apgalvo ķīnieši. Viņiem taisnība: reformas nepieciešamas tad, kad ir problēmas. Problēmu risinājumi dažkārt ir sāpīgi. Bieži vien risinājums slēpjas mazākā ļaunuma meklējumos. Administratīvi teritoriālā Latvijas reforma nav devusi cerēto rezultātu: blakus veiksmes stāstiem ir 2/3 novadu, kuri nevarēja un joprojām nevar risināt akūtās pārvaldības problēmas. Tā vismaz apgalvo VARAM ministrs Kaspars Gerhards. Tā ieminas arī ministru ministrs Māris Kučinskis. Tā raksta masu mediji. Tā ļaudis runā, braucot pa izdangātajiem ceļiem vai meklējot jaunu skolu saviem bērniem. Nav jēgas meklēt vainīgos, pagātni neizlabot! Svarīgi ir izanalizēt kļūdas, apkopot pozitīvo pieredzi un pabeigt iesākto pēc iespējas ātri.
2009.gada administratīvi teritoriālā reforma gadus 15 tika muļļāta kā karsts kartupelis pa muti, lai beidzot svinētu pašvaldību kāzas. Kāzas nevis aiz aprēķina, bet uz simpātijām bāzētas. Kāzu mielastam katra pašvaldība vēl saņēma valsts dotāciju pūrā: vai nu kā kompensāciju, vai papildu stimulu. Protams, mīla ir akla un pēc kāzu nakts atklājās līgavas seja bez grima.
Proti: apvienošanās rezultāts ir vilšanās, tuvu nullei vai pat ar mīnusa zīmi. Droši vien ir arī ieguvēji, kuri kā piepes var sūkt spēcīga stumbra sulu. Divu nesekmīgo apvienošana rezultātā nedos teicamnieku, bet teicamnieka un nesekmīgā apvienībā, vidējā atzīme autsaideram pieaug.
Vai vajadzīga jauna pašvaldību reforma? Skaidrs, ka jā. Ja iepriekšējais mēģinājums bijis neveiksmīgs, muļķīgi ir pievērt acis uz kļūdām. Kāpēc reforma vajadzīga tūlīt? Mēģināsim argumentus salikt pa plauktiņiem.
- Kļūdas ir acīm redzamas un tās jālabo nekavējoties;
- Jo ilgāk velkam ar pašvaldību apvienošanu vai administratīvo robežu maiņu, jo ilgāk notiek aplama infrastruktūras izveide;
- Pašvaldību ilgtermiņa plānošana un prioritāšu noteikšana bez skaidra nākotnes administratīvā redzējuma ir kaitīga ilgtspējai;
- Investīciju lēmumi nenoteiktā darbības vidē samazina to atdevi vai pat padara ieguldījumus neefektīvus;
- Lielākā daļa pašvaldību izsmeļ savu kredītspēju, kas apdraud attīstības projektu realizāciju nākotnē;
- Eiropas fondu apguvi kavē administratīvā sadrumstalotība un vāja pašvaldību kapacitāte;
- Beidzot ir jāsakārto pārvaldība: jāsaprot plānošanas reģionu, sadarbības teritoriju, novadu vai pagastu funkcijas, kompetences, administratīvā vara un sadarbības modeļi.
Šķiet, ka argumentu pietiek, bet ar argumentiem vien nepietiek. Visi it kā saprot, ka vajag, bet nogaida. Naivi cerēt, ka VARAM pēkšņi cels galdā visus apmierinošu vai iedvesmojošu projektu. Reforma ir sāpīgs process, kas prasa ne tikai demokrātisku pieeju, bet arī stingru reformas bīdītāju nostāju, centralizētu spiedienu, ekonomisku kārdināšanu un situācijas modelēšanu. Pašvaldību reforma ir tikpat jūtīgs process, kā mēģinājumi rušināt iesūnojušo izglītības sistēmas lauciņu vai bankrotējušo veselības aprūpes finansējuma modeli. Visi no reformas gaida tūlītējus labumus: lielākas algas, lielāku patstāvību, garantijas, skaidrību un vieglāku dzīvi. Tā nebūs.
Ar ambulatorisku pašvaldību ārstēšanu nebūs līdzēts. Ir jāgriež. Negribat griezt, tad mainiet pašvaldību funkcijas un finansējuma modeli. Pārdaliet pašvaldībām par labu iedzīvotāju ienākuma nodokli, dodiet daļu no nodevu iekasējuma, izstrādājiet reālu valsts investīciju programmu pašvaldību projektu finansēšanai. Varbūt tad, 100 Latvijas pašvaldībām nebūs ūdens jāsmeļ no pašvaldību izlīdzināšanas fonda akas.
Ko gribām mēs – pašvaldību darbinieki, iedzīvotāji, uzņēmēji un citādi pietuvinātie? Nu nebaidiet mūs, neturiet neziņā, nestiepiet gumiju. Iedarbiniet snaudošo politisko gribu un sakopojiet politiskās atbildības druskas. Bet pagaidām, mēs varam turpināt gausties par izmirstošiem laukiem, nepieejamiem fondiem, sliktiem ceļiem un kārniem budžetiem. Tas taču ir tik latviski!
