Lasīšanas laiks: 4 min
Vēsturē personības var nospēlēt tik milzīgu lomu, ka kardināli ietekmē daudzu nāciju, valstu, kontinentu vai pat visas pasaules likteni. Kārlis Ulmanis pagājušā gadsimta 30.gadu beigās praktiski bija vienīgais, kura rokās atradās Latvijas liktenis. Tieši viņam baigajā 1940.gada vasarā bija jāpieņem lēmums par PSRS ultimāta parakstīšanu. Parakstīja un pateica: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!”. Ko ar to domāja prezidents, īsti nezina neviens. Laikam jau tas bija aicinājums nepretoties.
Protams, Ulmanis pieņēma mazākā ļaunuma lēmumu. Vismaz viņam tā šķita. Grūti stādīties priekšā, kā izvērstos vēstures gaita, ja Ulmanis 1934.gadā ar klusu un mierīgu apvērsumu nebūtu likvidējis demokrātiju Latvijā. Jā, Latvijas 1934.gada Saeima bija sadrumstalota kašķīgu frakciju un partiju politiskā vara, kas varbūt strādāja ne sevišķi efektīvi. Tomēr Saeima bija tautas vēlēta valsts vara.
Būdams sekmīgs tautsaimnieks, K. Ulmanis izrādījās mazspējīgs un netālredzīgs ārpolitikā. Naivi cerot norobežoties no Eiropā briestošā kara, prezidents 1938.gadā izvēlējās neitralitātes politiku – politiku, kura noveda pie baigās vasaras scenārija.
Droši vien, ka politiski-militāra savienība ar Poliju, Lietuvu, Igauniju vai Franciju un Lielbritāniju nebūtu glābusi Latviju, tomēr valsts starptautiskais svars un rīcībspēja pieaugtu. Lai arī Polijai bija noteiktas Anglijas un Francijas garantijas, vācu Vērmahts 1939.gada 1.septembrī pārkāpa tās robežu. 3. septembrī Anglija un Francija pieteica karu Vācijai, ko joprojām dēvē par “dīvaino karu”. Pusgada laikā ne briti, ne franči tā arī neiesaistījās sauszemes kaujās. Ar Latviju būtu tāpat, tomēr gan diplomātiskā, gan militārā līmenī situācija būtu krietni cerīgāka. Situācija būtu citāda, ja Baltijas valstis vienoti uzstātos starptautiskajā arēnā un spētu veidot militāru aliansi. Citādi veidotos situācija, ja Latvijas armijas veidošanai piešķirtu vairāk uzmanības un resursu. Citādi būtu, ja pašus būtiskākos valsts ārpolitikas jautājumus skatītu Saeima, nevis agronoms Ulmanis.
Absolūti bezcerīgā situācijā Polija 1939.gadā turpināja cīnīties pret Trešo reihu un nodevīgi uzbrūkošo Sarkano armiju austrumos. Somi nepieņēma PSRS ultimātu, varonīgi cīnījās 1940.gada Ziemas karā. Jā, somi zaudēja teritoriju, toties nosargāja neatkarību. Somijas un it sevišķi Polijas zaudējumi karā bija milzīgi, toties tautas gars palika nesalauzts. Mēs Latvijā pārcietām tik daudz pazemojumu, ka nevaram muguru atliekt vēl tagad. Ir grūti spriest, vai fiziski mēs zaudētu vairāk, ja aktīvi pretotos “sarkanajam mērim”.
Īstenībā stāsts nav par kritušajiem vai ievainotajiem, stāsts ir par sabradātu pašcieņu.
Stāsts ir par valsti, kuru strēlnieki cīnījās Ziemassvētku kaujās, satrieca Bermontu un lieliniekus, ironiskā kārtā apsargāja Ļeņinu un apspieda kreiso eseru dumpi Maskavā. Tautas pašapziņa tika neglābjami ievainota.
Es bieži domāju par 16.martu un latviešu leģionāriem. Ko darītu es? Vai es vilktu zilpelēko šineli un ņemtu rokās “šmeiseri”? Varbūt slēptos no mobilizācijas kūtsaugšā kā mans tēva brālis? Un jūs? Ko darītu jūs? Vai piedotu Lestenē gulošos armijas virsniekus, izsūtīto tūkstošus, čekas spīdzinātos, piesmieto karogu un himnu? Es ar milzīgu cieņu izturos pret tiem, kas latviešu leģionāru sastāvā krita kaujās sākot no Veļikajas upes līdz pat Kurzemes katlam. Es noliecu galvu to leģionāru priekšā, kurus Zviedrija gļēvi izdeva PSRS, to leģionāru priekšā, kas daudzus gadus pēc kara mina mežabrāļu takas.
Katru reizi 16.martā man ir kauns un ļoti neveikli. Man ir kauns, kad politiķi politkorekti ievelk asti kājstarpē un Brīvības piemineklim iet ar līkumu. Man ir kauns, kad mūs sauc par fašistiem. Man ir kauns, ka katru reizi nododam kritušo piemiņu. Ne jau par Trešo reihu, “Deutschland über alles” vai Fīreru viņi galvas nolika. Viņi cīnījās par dzimteni. Viss ļoti vienkārši – mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs!
Nesauciet leģionārus par fašistiem. Nekad. Tik pat labi par fašistiem var nosaukt poļus, kuri cīnījās pret Sarkano armiju 1944.gadā vai tos Ukrainas Atbrīvošanas armijas (UAA) karavīrus, kuri nolika galvu par brīvu Ukrainu. Varbūt par fašistiem saukt simtiem tūkstošu rumāņu, kas 2.Pasaules karā cīnījās vācu pusē? Tad jau fašisti ir visi somu karavīri, kuri tika ierauti kara virpulī! Vai tad ne Ādolfs Hitlers, sākoties karam pret PSRS, 1941.gada 22.jūnijā uzrunā tautai somus nosauca par biedriem un varoņiem?
Klusēšana nav zelts. Vismaz leģionāru kontekstā nē. Tauta, kas aizmirst savu vēsturi, vairs nav tauta. Tā, vienkārši vienā valodā runājoša kopiena. Es negribu aizmirst. Gribu staigāt augsti paceltu galvu, arī 16. martā. Ulmanis tikai vienreiz salieca muguru un neiztaisnoja vairs nekad. Ja Ulmanim baigajā vasarā nebūtu notrīcējusi roka, ja…. Varbūt mums tad nebūtu verga dvēselītes.
Varbūt 16.marta vakarā iedegsim sveces māju logos. Piemiņai. Tas ir mazākais, ko varam izdarīt. Vismaz atdosim godu tiem, kuriem bija vairāk patriotisma, drosmes un dzimtenes mīlestības, nekā tagad mums. Leģionāru asinis bija tik pat sarkanas, kā Latvijas brīvības cīnītājiem. To nu es zinu noteikti.
