Lasīšanas laiks: 3 min
“Nevaru iedomāties sev citu darbu”, tagad atzīst Vidzemes slimnīcas terapijas nodaļas māsa Gundega Kreile, viena no pieredzes bagātākajām māsām, kas savā vienīgajā darba vietā strādā jau 44 gadus.
Un pašai brīnums, ka toreiz, pēc medicīnas skolas beigšanas ar vecmātes diplomu kabatā, bijis brīdis, kad gājusi pie slimnīcas vadītāja daktera Lauča “atprasīties”: iešot prom. Jo uzreiz neatradās pastāvīga vecmātes štata vieta Valmierā, vajadzēja braukāt uz Rūjienu, kur bija dzemdību nodaļa, palaist atvaļinājumos Valmieras kolēģes. Bet tas nebija cerētais. Tātad jāiet prom. Laucis noklausījies, pasmaidījis un teicis apmēram tā – tu, meitenīt, pati vēl nezini, ko gribi. Un uzaicinājis pastrādāt pie sevis administrācijā par sekretāri.
Kad pēc pirmā dēla piedzimšanas Gundega atgriezusies slimnīcā, viņai piedāvāta māsas vieta gastroenteroloģijas nodaļā, ko vadīja daktere Tija Vanaga. Salīdzinoši nesen no skolas sola, bet nācies jau atkal pamācīties, lai varētu labi pildīt māsas pienākumus. Tāds stils un ieradums, viņa smejas, ja darīt, tad labi, vēl labāk un pavisam labi. Un pasākums, kas kā sarkanais pavediens vijies cauri visiem darba gadiem, ir – mācīšanās.
Tālākizglītošanās, lai tiktu līdzi laikam, progresam, tehnoloģijām un tehnikām, kas būtiski ietekmējušas gan māsas praktisko ikdienu, gan idejisko pamatu. Mācīšanās, lai varētu būt laba māsa.
Cik ļoti daudz kas šo vairāk nekā četrdesmit gadu laikā ir mainījies slimnīcā! Telpas, aprīkojums, datori, procesi, kolēģes māsas, ārsti, nodaļas vadītāji. Ar visiem jāprot saprasties un ar visu jāiemācās apieties. Smiedamās un reizē šausminādamās abas ar kolēģi atminas, kā agrāk bundulī sterilizējušas stikla šļirces, kā nakts dežurā, kad mazāk darba, virpinājušas vates bumbiņas tamponiem. Tagad vienreizlietojamie instrumenti ļoti atvieglo māsas darbu, un kopumā viss pacienta aprūpes process kļuvis ļoti citādāks. Vairāk “papīru darbu”, kas paģēr tik dārgo laiku. Bet saskarsmei ar pacientu laika arvien pietrūkst tik, cik gribētos pašai un, iespējams, arīdzan pacientiem.
Arī šodienas pacienti ir citādi – gados vecāki un smagāk slimi. Te, Gundega skaita, vienam 82 gadi, otram 87, trešam 80 un katram vainu vainītes. Ko tādam ārstēt? Un kā tādu izārstēt?
Būt māsai slimnīcā nozīmē dežūras arī valsts svētku dienās, Jāņos, Ziemassvētkos. Jā, tas pieder pie ikdienas, kuras harmoniskai norisei ļoti noder ģimenes, tuvāko cilvēku izpratne un atbalsts. Vīrs vedis dēlus uz “dārziņu”, gatavojis ēst, kad Gundega nakts dežūrā, pieskatījis mājas darbu izpildi. Tagad abi dēli pieauguši, neviens savu dzīvi nav saistījis ar medicīnu, ir mazbērni, ar kuriem interesanti sazināties un pavadīt brīvo laiku.
Likums atļautu Gundegai iet pensijā, bet viņa to brīdi pārceļ un pārceļ uz nezināmu nākotni. Griboties vēl pastrādāt. Jo māsas darbs – tas patiešām esot uz mūžu.
Un ja vēl palaimējas ar kolektīvu un kolēģiem, kā tas noticis ar Gundegu…citiem vārdiem, būt māsai Gundegas Kreiles gadījumā nozīmē atbildību pret pacientiem, pieredzi, kas palīdz tikt galā ar mūždien mainīgajām situācijām nodaļā, dzīves gudrību, kas ļauj saprasties ar pacientu tuviniekiem un atrast gandarījumu apziņā, ka tiek darīts daudziem, daudziem ļoti nepieciešams darbs .
