Lasīšanas laiks: 8 min
Viņas gaisma ir siltums, kas pašu rokām tapis, bet sācies jau domās un vēl pirms tām. Siltākie vēlējumi dzīparā, kas tautiskos brunčos par mūsu garaspēku stāsta, darīšanas priekā, kas mantots un kas turpināts. Gaisma, kas pašu domās un rokās.
Par nozīmīgu un ilgstošu ieguldījumu vietējās kopienas attīstībā, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā un sabiedriskās dzīves veicināšanā, par Rūjienas tautskolas vadīšanu ar izcilu atbildības sajūtu, radošu domāšanu un spēju apvienot dažādas paaudzes kopīgos mērķos, ar rūpību un cieņu pret pagātni veicinot vēsturisko zināšanu nodošanu nākamajām paaudzēm, par vietējās kopienas stiprināšanu, veidojot saliedētu, aktīvu un atvērtu sabiedrību, par kvalitatīvu norišu īstenošanu, ar radošumu un iniciatīvu piedāvājot daudzveidīgus kultūras un izglītojošus notikumus, kas bagātina novada sabiedrisko dzīvi, par ilgstošu un priekšzīmīgu darbību, gadu gaitā ar neatlaidību un lielu personīgo atdevi darbojoties novada labā un kļūstot par spilgtu piemēru pilsoniskajai aktivitātei un lokālpatriotismam, apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” 2025. gada 16. novembrī saņēma Rūjienas tautskolas vadītāja Gita Zariņa.
“Mana pirmā profesija bija kultūras un izglītības darbinieks, teātra režisors. Bet dzīve iegrozījās tā, ka lielāko daļu esmu nostrādājusi izglītībā. Vispirms darbs bērnudārzā, tad daudzus gadus vadīju Vilpulkas sākumskolu. Tur gūta lieliska pieredze jaukā un stabilā kolektīvā. Tā kā tā bija lauku skola, laba sadarbība bija arī ar vecākiem un citiem pieaugušajiem. Skoliņa laukos ir centrs, tajā papildu bērnu izglītošanai organizējām daudz nodarbību arī pieaugušajiem – gan lekcijas, gan radošās darbnīcas. Man vienmēr patikuši rokdarbi, tolaik biju aizrāvusies ar brošu gatavošanu, adīšanu, tamborēšanu. Veidojām arī izstādes. Tā pakāpeniski sāku darboties kopā ar Rūjienas amatniekiem – tikāmies, lai cits citam mācītu dažādu amatu prasmes. Kad nodibinājām biedrību “Rūzele”, pašvaldība piešķīra telpas Rūjienā, Skolas ielā 8A, sākām rosīties. Runājot par Rūjienas tautskolu, mums atnesa tās nolikumu, kas atklāja, ka tautskolai 1995. gadā jau bija parakstīti dibināšanas dokumenti un pat izstrādāts nolikums. Sapratām, ka Rūjienas tautskola ir no jauna jāiedzīvina. Tā kā bija izveidojusies lieliska sadarbība ar amatniekiem un gūta laba pieredze izglītības jomā, tostarp mūžizglītībā un darbā ar pieaugušajiem, kļuvu par Rūjienas tautskolas vadītāju,” stāsta Gita Zariņa.
Rūjienas tautskolas piedāvājums ir daudzveidīgs, nodarbībām notiekot ne tikai vakarā, bet arī dienas laikā. “Patiesībā sākam darboties jau no rīta. Svarīgi, lai katrs var nākt mācīties to, ko grib, cik daudz grib, jo esam pieaugušo neformālās izglītības iestāde, tātad apgūt ko jaunu ir bijusi paša cilvēka interese un iniciatīva. Prieks, ka mūsu māja kļuvusi par satikšanās vietu, par kopienas centru. Skolas ielā 8A darbojas arī senioru biedrība “Rūjienas Ievas”. Tā kā iedzīvotāji izrādīja lielu interesi par Aušanas nodarbībām, tika dibināta lietišķās mākslas studija “Lina zieds”. Esam kopā arī ar jauniešu centru. Ļoti labi sadarbojamies, bet redzu, ka citās pilsētās jauniešiem ir sava māja, ko viņi var iekārtot, kā paši vēlas. Es novēlu, lai Rūjienas jauniešiem tāda māja kādreiz būtu!”
Gita Zariņa stāsta, ka, lai apgūtu ko jaunu, vecuma ierobežojuma nav. “Mums ir daudz programmu un projektu tieši senioriem. Pie mums nāk arī skolēni, piemēram, lai karjeras dienās iepazītos ar dažādiem amatiem. Biedrībā ir ādas apstrādes meistare, audēji, maizītes cepēji, kulināri un vēl citi amatu meistari, kuri labprāt pastāsta un parāda jauniešiem savas amatu prasmes. Laba sadarbība izveidojusies arī ar Rūjienas vidusskolu. Tā kā tur bieži apmaiņas programmās viesojas jaunieši no dažādām valstīm, viņi nāk arī pie mums iepazīt mūsu tradīcijas, amatus.”
Svarīgs Rūjienas tautskolas uzdevums ir arī atbalsts amatniekiem un mājražotājiem. “Tā kā mums ir tuvu Igaunija un daudz mūsu amatnieku un mājražotāju piedalās tur dažādos tirdziņos, rīkojām igauņu valodas kursus ar mērķi sagatavot igauņu valodā preču etiķetes. Ļoti laba sadarbība ir ar Valmieras novada pašvaldības uzņēmējdarbības speciālisti un Rūjienas amatnieku biedrības “Rūzele” vadītāju Gunu Ķiberi, kura koordinē visa novada mājražotājus un amatniekus, kā arī no savas biedrības biedriem uzzinām, kādi kursi būtu nepieciešami, piemēram, ja mainās kādi noteikumi, par karšu lasītājiem, nodokļu sistēmu, ienākumu un izdevumu sabalansēšanu, tāpat aicinām ciemos Valsts ieņēmumu dienestu.”
Lai uzzinātu iedzīvotāju vēlmes, kādi kursi vēl būtu nepieciešami, pie tautskolas durvīm ir liela lapa, kur ikviens var ierakstīt savas vēlmes. “Kad gatavojamies rakstīt projektus, varu labi pamatot, kāpēc mums svarīgi to īstenot, jo iedzīvotāji izteikuši savu vēlmi. Tāpat par dažādu valodu apguvi – sekoju līdzi, kur viesojas kāds brīvprātīgais no citas valsts, un aicinu viņu pastāstīt vairāk par savu kultūru, palīdzēt sākt apgūt konkrēto valodu. Piemēram, zinot, ka uz šīs lapas bija arī vēlme par spāņu valodu, sadarbībā ar Valmieras novada fondu, kur viesojās brīvprātīgais no Spānijas, rīkojām spāņu valodas kursus. Esam mācījušies arī itāļu, franču, igauņu, angļu valodas.”
Gita uzsver, ka kaut kā jauna apgūšana nav vienīgais ieguvums. “Šķiet, ka adīta zeķe ir stabila vērtība un nekas tur daudz nemainās, bet tā nav. Ir dažādi raksti, dažādi paņēmieni. Mājražotājiem visu laiku ir jādomā, kā papildināt piedāvājuma klāstu. Protams, varētu jau rasties jautājums, ja esi pieaugušais, skolas un studiju gadi aiz muguras un mācīšanās vairs nav obligāta, tad kāpēc to darīt. Es domāju, ka latvietis vispār ir ļoti darbīgs. Daudzi kursanti saka, ka nevar vienkārši tāpat pasēdēt pie televizora, vajag kaut ko darīt. Ir tādi, kuri nāk intereses pēc. Ir tādi, kuriem ir konkrēts mērķis izveidot kaut ko sev vai ģimenei. Ir amatnieki, kuriem tā ir profesionāla interese. Liela nozīme ir arī kopābūšanas priekam, pieredzes apmaiņai. Piemēram, adītājas, lai gan dara to jau gadiem ilgi, tāpat cita no citas uzzina kaut ko jaunu. Populārs ir mākslas kurss pieaugušajiem Diānas Hofmanes vadībā, kur dalībnieki iepazīst akvareli, pasteli, gleznošanu ar eļļas krāsām, zīmēšanu u.c. Tur ir arī pieaugušie, kuri nekad nav apmeklējuši mākslas skolu, kuri šo interesi atklājuši tikai nesen. Mēs veidojam arī izstādes, tad varam redzēt, ka katram ir savs rokraksts. Jāsaka, ka atgriezenisko saiti visvairāk saņemu es, jo apmeklētāji nāk, priecājas, brīnās, ka līdzcilvēki darina kaut ko tik skaistu, un savās izjūtās dalās ar mani. Ļoti svarīga ir gan vienkārši parunāšanās, gan atgriezeniskās saites gūšana. Ja kaut ko pats izveido, nezini, kā citi to vērtē. Esam pieraduši, ka mājražotājs ienāk ar burciņu un aicina degustēt kādu jaunu zaptīti. Liels prieks, ka mums ir šāda kopiena, kur vari darboties un vari būt kopā ar līdzīgi domājošajiem.”
Svarīgs Rūjienas tautskolas uzdevums ir arī kultūras mantojuma saglabāšana un tradīciju turpināšana. “Ļoti liela atsaucība bija akcijai “Katram savu tautastērpu”. Mums ir ļoti laba meistare Vija Rulle, kura palīdzēja gan rakstu atrašanā, gan aušanā. Tautiskos brunčus sākām aust uz vienām stellēm. Nāca arī tie, kuri nekad nebija auduši, kopā veidojām rakstus – gan Rūjienas, gan Valmieras, gan ar saviem individuālajiem papildinājumiem. Vairāk nekā 150 brunči tika noausti. Auda sev, saviem tuviniekiem. Esam darinājuši galvasrotas – meiteņu vainagus, meitu vainagus ar pērlītēm un lentītēm, sievu aubes. Gatavojām pastalas un tautiskās jostas. Ir atrasts arī Rūjienas cimdu un zeķu raksts, to dodam amatniekiem. Prieks, ka mūsu amatnieku darināto un mājražotāju gatavoto pašvaldība dāvina arī ārvalstu viesiem. Reizēm nepamanām, cik daudz mums ir lepošanās vērtā. Kad iekārtojām centru un aizbraucām pieredzes apmaiņā uz Latgali, uzzinājām par Latgales kulināro mantojumu, ar ko viņi lepojas un iepazīstina viesus. Sākām domāt, ka mums taču arī ir savi ēdieni, kuru nosaukumā ir vietvārdi, piemēram, torte “Rūjas krasts”, Rūjienas veltnītis, Rūjienas salāti u.c. Ar to jālepojas.”
Ja Rūjiena būtu jāraksturo ar kādu darinājumu, kas tapis, iedvesmojoties no Rūjienas tautskolas piedāvātajām mācībām, Gita saka, ka visilglaicīgākā interese ir par Rūjienas brunču aušanu, savukārt no ēdieniem populārākie ir Rūjienas salāti. Bet Rūjienu viņa raksturotu ar tās cilvēkiem, kuri dara, mācās, iedvesmojas, iedvesmo citus un lepojas ar savu pilsētu.
Savukārt uz jautājumu, kāds mākslas darbs raksturotu Gitu, viņa atbild, ka vienu nosaukt nav iespējams. “Es ne tikai organizēju mācības, bet daudzās arī piedalos. Bija laiks, kad veidoju brošas, biju tā aizrāvusies, ka lielākā daļa vakaru aizgāja šai nodarbei. Kad sākām aušanu, biju no tām, kura nekad to nebija darījusi. Tagad brunči un lakati ļoti ir pie sirds. Iemācījos lakatus arī adīt. Esmu arī zīmējusi mākslas kursos. Šķiet, ka mākslas darbs, kas mani raksturotu, ir kolāža dažādās tehnikās. Apgūstot kādu jaunu prasmi, atklājas jauna pasaule, kurā ir tik daudz izzināmā.”
Jautāta par lepošanās vērto, Gita atbild: “Lepošanās vērtais ir tas, ka esmu starp mūsu cilvēku radītajiem darbiem. Kad atbrauc delegācijas vai pašu cilvēki nāk skatīties, man netrūkst, ko viņiem rādīt, ko dara rūjienietis. Gunitas Velpas vadītais Amatnieku un mājražotāju darinājumu veikaliņš ir kā izstāde, kur var redzēt paveikto. Ar ko lepojos? Ar saviem cilvēkiem, ar to, ka varu parādīt, cik dažādi esam. Vienmēr man darbs bijis saistīts ar cilvēkiem, bet interese viņus iepazīt nemazinās, apbrīna nemazinās. Ļoti patīk iepazīties, aprunāties. Lepojos arī ar to, ka mums ir daudz savu meistaru, kuri piekrīt dalīties zināšanās, piemēram, aušanā Vija Rulle un Ausma Caune, mākslā Diāna Hofmane, tekstilmāksliniece Agnese Vaļiniece, Naukšēnos ir lieliska adītāja Inese Ķezbere. Lepojos ar mūsu cilvēkiem un to, ka viņi vēlas pilnveidot sevi.”
