Lasīšanas laiks: 6 min
Vasaras pilnbriedā, kad gaisā virmo pļavu ziedu un tikko kaltētu augu aromāts, viesojamies Vaidavas pagasta saimniecībā “Silkalni”. Šis ir pats darbīgākais laiks, kad katra stunda ir zelta vērta. Mūs sagaida saimniece Zeltīte Kaviere, kuras rokas vēl nupat rosīgi kārtojušas ārstniecības augu pušķus kaltētavā. “Vēl mirklīti, tad būšu jūsu rīcībā! Daba šobrīd dod tik daudz, ka jāsteidz visu saņemt, lai nekas neaiziet zudībā,” cienājot ar pavisam neparastu dzērienu – pašas gatavotu, viegli dzirkstošu, maigi rozā samteņu “šampanieti”, teic Zeltīte. Pie tīkami gardā un veldzējošā dzēriena saulainā mācību telpā, kas paredzēta viesu grupām, atklājam Zeltītes pieredzes stāstu tūrisma uzņēmējdarbībā.
Saimniecības pirmsākumi cieši savijas ar Latvijas lauku atdzimšanas sākumu, jo kaimiņš esot bijis pats pirmais zemnieks Latvijā. “Viss sākās traki – vīrs izdomāja ņemt zemi. Sākotnējais nosacījums zemes saņemšanai no kolhoza bija skaidrs – piena lopkopība, kas raksturīga Valmieras pusei. Par to gan biju dusmīga, jo man skolā teica, ka, ja nemācīsies, būs jāiet govis slaukt. Bet es taču mācījos! Tolaik bērni vēl bija maziņi, un kaut kā tas viss gāja uz priekšu,” stāsta saimniece. Īstais aicinājums atnācis 1993. gadā, kad visi kolhozi pamazām juka. Šķirstot izdevumu “Tev”, Zeltīte pamanīja Rīgas Farmaceitiskās fabrikas sludinājumu, kur tika meklēti zemnieki ārstniecības augu audzēšanai. “Un tad man likās – šis ir mans! Botāniku un dendroloģiju skolā biju apguvusi pamatīgi, zināju augus, sūnas un ķērpjus. Likās, ka to es varu!” viņa atceras. Bija arī atbilstoša tehnika, un tā saimniecībā sāka audzēt baldriānus, asinszāles un citus augus, ar laiku paplašinoties līdz pat 30 dažādām kultūrām 5 hektāru platībā. Pēc pārmaiņu laikiem fabrikā saimniecība samazināja apjomus, un kopš 2005. gada Zeltīte Kaviere darbojas kā pašnodarbināta persona, pārejot uz bioloģisko saimniekošanu. Pieredze un uzkrātās zināšanas nepalika apslēptas. “Nekad neesmu sveci zem pūra turējusi, vienmēr esmu stāstījusi un rādījusi,” uzsver saimniece. Sākotnējās pieredzes apmaiņas dabiski pārauga plašākā viesmīlībā. “Sadraudzējos ar Ādažu Valdorfa skolas skolotājiem, viņi sāka vest bērnus. Tajā laikā mums bija arī govis, aitas, cūkas. Tā pilnīgi dabiski tas izauga līdz tam, ka te sāka braukt arī ceļotāji. Es nepretendēju būt tūristu izklaidētāja, bet esmu atvērta ikvienam, kuram ir interese, ņemot vērā, ka ikdienā šī ir īsta, dzīva saimniecība,” teic Zeltīte.
“Silkalnu” mājas sētā ir ļoti dabīga vide, te nebūs tā, ka varēs priecāties par smalki nopļautu mauriņu, toties būs augu bagātība, un nereti tajā veidojas arī kāda jauna dzīvība, piemēram, putnu ligzdiņa, ko saimniece pa laikam atrod zālē. Zeltīte min, ka saimniecību apmeklē tie, kuri vēlas ne tikai ārstniecības augu tējas, bet arī patiesas zināšanas un senču gudrības. 2000. gadu sākumā daudz braukušas arī dažādas grupas ar autobusiem, bet reizēm tieši ar tūrisma firmu grupām nav bijusi tā labākā pieredze, jo gadījies, ka samaksā tikai daži, bet pārējie tūristi tāpat izstaigā visu sētu un aizbrauc. Tagad gan ar autobusiem vairs tā nebraucot, laiki mainījušies un vairāk apciemojumi ir individuāli, ar saviem auto. Un tieši tā to vēlas arī Zeltīte – lai brauc visi tie, kuriem patiesi ir interese. Saimniecība ir kā zināšanu un pieredzes telpa, jo Zeltītei ļoti patīk un sirdij tuva ir izglītības joma. Viņa ir bijusi tā, kura dibinājusi arī Vaidavas Izglītības biedrību. Gudrības, kas pārmantotas no senčiem un iegūtas no labiem skolotājiem visas dzīves garumā, ir tas, kas piesaista apmeklētājus. Zeltīte turpina nepārtraukti mācīties un apgūt jaunas, padziļinātas zināšanas arī no labiem ārzemju piemēriem. Saimniece stāsta, ka uz “Silkalniem” brauc no visas Latvijas un pat no tādām tālām pasaules valstīm kā, piemēram, Argentīna, Jaunzēlande un Japāna. Īpaši japāņi ir ļoti ieinteresēti par šo nozari.
Saimniecībā viesiem tiek piedāvātas daudzveidīgas iespējas, kā iepazīt dabu un sevi. Te noris fito, etno/fito ekskursijas pļavā, mežā, dārzā, meistarklases “Ko darīt ar zālītēm, saknītēm, pumpuriem?” un “Katram savu zāļu tēju”. No oktobra līdz jūnijam notiek Antroposofijas sarunas par garīgo spēku darbību cilvēkā, dabā, pasaulē, kosmosā un šo atziņu pielietojumu ikdienas dzīvē. Tāpat viesošanās šeit var būt oriģināls un dabas enerģijas piepildīts veids, kā nosvinēt svētkus, piemēram, vecmeitu ballīti. Zeltīte ar smaidu atzīst, ka joprojām nav iemācījusies par visu paņemt naudu, īpaši par padomu vai sarunām. Viņas pārliecība pauž: “Ja es par visu gribētu prasīt naudu, tad man nebūtu tas, kas ir. Esmu sapratusi, ka ļoti daudz kas man nāk atpakaļ citā veidā – ar labu vārdu, kādu citu darbu vai lietu, kas man nepieciešams, ar cilvēku uzticību un apziņu, ka mans darbs kādam ir patiesi palīdzējis.”
Vasarā saimnieces dienas ritms lielā mērā ir pakārtots augiem. Dienā vāc augus, vakarā un naktī smalcina un gatavo žāvēšanai. Darbs nereti beidzas vien tad, kad rītausma jau ir tuvu, ap trijiem naktī. Viņa ražo ārstniecības augu izejvielas vairākiem uzņēmumiem un gatavo pati savas ārstniecības augu tējas, sīrupus, tinktūras, kas īpaši pieprasītas ir rudenī, kad cilvēki atjauno savus krājumus ziemai. Iemīļotākās tējas esot “Imūnā tēja” un “Dzīvo sveiks un vesels!” Taujājot, kur Zeltīte rod iedvesmu, spēku un enerģiju, viņa atklāj, ka to rod dabā, cilvēkos, mēnesī un zvaigznēs, kas parāda priekšā tik daudz dzīves gudrību un dod spēku.
Lai veiksmīgi darbotos tūrismā vai jebkurā citā nozarē, Zeltītes prāt, vissvarīgākais ir mērķis. Ir jāsaprot, kāpēc un kam to dari. Un viņai tāds esot, jo visu laiku kaut ko vēlas un soli pa solītim uz to iet. Piemēram, vēlējās, lai viņai ir jauna mācību telpa, kur uzņemt interesentus, vadīt sarunas un meistarklases, un pagājušā gada vasarā tāda uzbūvēta. Ja būtu tāda iespēja pagriezt laiku atpakaļ, viņa pilnīgi neko negribētu mainīt. Viņa mīl to, ko dara.
Saimnieces pārliecība par sadarbības jautājumu pauž pieeju, ka spēks ir kopībā, jo tikai kopā varam padarīt Latviju skaistu un patīkamu. Kad viņai notiek kāds pasākums, tad blakus teltī vietējie novada mājražotāji tiek aicināti izveidot tādu kā tirdziņu ar savu produkciju. Ļoti laba sadarbība esot arī ar tūrisma uzņēmējiem Vaidava Ceramics, Mucu muzeju un citiem. Ceļotājiem vienmēr iztaujājot, ko viņi pirms tam un pēc tam plānojuši darīt, lai kā vietējā varētu ieteikt, kas šajā pusē vēl apmeklējams, vai pastāstīt kādu praktisku, noderīgu padomu.
Vaicājot, kā cilvēki par viņu uzzina, Zeltīte atklāj, ka visbiežāk no mutes mutē stāstiem, no dažādiem rakstiem par viņu, bet par saviem pasākumiem viņa bieži vēsta vairākās Whats App grupās, Facebook, kā arī informāciju var uzzināt valmierasnovads.lv un visit.valmiera.lv pasākumu kalendāros un citviet. Saimnieces pārliecība ir tāda, ka visi, kuriem to vajadzēs, viņu atradīs.
Sarunu noslēdzam ar Zeltītes vēlējumu: “Vienmēr darīt, jo citādi nevar zināt, vai sanāks vai nesanāks. Kā vēsta senču gudrības – dzīve ir prieks, laime un svētki ik dienu. Ja Tev nav prieka, tad Tev nav nekā. Prieks ir gandarījums par padarītu darbu, kas pienākas katram.
Nākamajā mēnesī viesosimies mototrasē “Eriņi”, lai atklātu saimnieka Gunta Lapsiņa tūrisma uzņēmējdarbības pieredzes stāstu.
