Lasīšanas laiks: 6 min
Viņas zelts ir līdzi jušana. Viņas pasaulē laika skaitīšanai liela nozīme, katra simtdaļa no svara. Tāpēc nozīmīga ir spēja redzēt, kādi veselumi dzīvo simtdaļās. Laiks skrien, bet līdzi jušana palīdz to piedzīvot savā ritmā, ar saviem veselumiem, kas dzīvo simtdaļās un otrādi.
17. novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” par ilggadēju ieguldījumu Valmieras novada sporta dzīves attīstībā, par izpratnes veicināšanu par kustības nozīmi jau kopš bērnības, par šobrīd vienas no audzēkņu ziņā skaitliski lielākajām sporta skolām Latvijā vadīšanu, par Valmieras novada pārstāvēšanu nacionāla līmeņa sporta attīstības plānošanā saņēma Valmieras Sporta skolas direktore Līga Dzene.
“Kustības prieks ir klātesošs jau kopš bērnības. Daudz laika pavadīju pie omītēm Rencēnos un Burtniekos. Kad tētim piedāvāja darbu kolhozā “Kaugurieši”, pārcēlāmies uz Kauguru pagastu, tur manas dienas pagāja pagalmā kopā ar citiem bērniem – blakus bija skola ar sporta laukumu, spēlējām volejbolu, futbolu, braukājāmies ar riteni, kāpām kokos, spēlējām pagalma spēles, ziemā slidojām, braucām ar ragaviņām un slēpēm. Tāpat arī no četru gadu vecuma līdz 6. klasei tā nopietni dejoju pagasta bērnu tautisko deju grupā. Uzstājāmies dažādos pasākumos, kāzās. Tādas ir manas spilgtākās bērnības atmiņas – visu laiku ārā, kustībā, deju mēģinājumos un uz skatuves,” atceras Līga Dzene.
Kad Līga mācījās J. Endzelīna Kauguru pamatskolas 4. klasē, sporta skolotājs uzaicināja pamēģināt treniņus vieglatlētikā Valmieras Sporta skolā. “Tagad domāju, kā varēju to apvienot – telefona nebija, autobusi reizēm laikapstākļu vai cita iemesla dēļ nekursēja, bieži bija jādodas no Valmieras uz mājām Kauguros ar kājām.” Kad Līga mācījās 7. klasē, ģimene pārcēlās uz Valmieru, jo Līgas mammai kā medicīnas darbiniekam tika piešķirts dzīvoklis jaunuzceltajā slimnīcas mājā Jumaras ielā. “Tā kā mācījos astoņgadīgajā skolā, atlikušos divus gadus turpināju mācīties Kauguros. Braukšana ar autobusiem turpinājās. No rīta ar pilsētas autobusu bija jātiek līdz autoostai, tad uz skolu, tad atpakaļ uz māju Valmierā, tad treniņi, citreiz tieši no skolas uz treniņiem, mājās biju vēlu. Tad mājasdarbi, reizēm sanāca aizmigt ar vēstures grāmatu klēpī. Slodze un atbildība bija liela, bet skolu beidzu ar labām sekmēm.”
Vidusskolas (toreizējā Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskola) laikā, redzot arī mammas darbu, Līgai radās doma par sporta ārsta profesiju. Tolaik tuvākā vieta, kur šo profesiju apgūt, bija Tartu Universitāte. Taču konkurss bija liels, Līgu neuzņēma, tāpēc pēc vidusskolas absolvēšanas viņa gadu nostrādāja Vidzemes slimnīcā. “Bet viss notiek uz labu. Sapratu, ka darbs medicīnas jomā tomēr nebūs man īstais. Iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Trenējos, piedalījos sacensību tiesāšanā. Viss ļoti patika, jutos savā vietā. Patika treniņu process, sacensības, daudz strādāju, lai sasniegtu rezultātu, uz sacensībām gatavojos nopietni, mērķis bija pārspēt pašai sevi – ar katru reizi arvien labāk.”
Valmieras Sporta skolā Līga kā trenere darbu sāka 20 gadu vecumā, pēc sešiem gadiem uzņēmās direktora vietnieces mācību darbā pienākumus, turpinot arī treneres darbu. Skolas direktore Līga ir kopš 2003. gada. Pirmos audzēkņus Valmieras Sporta skola uzņēma 1961. gada septembrī – basketbolā, futbolā un vingrošanā. Pirmā akreditācija bija orientēšanās, vieglatlētikas, basketbola un peldēšanas sporta programmām. Šobrīd ir astoņi profesionālās ievirzes sporta veidi un piecas interešu programmas, ko apgūst 1443 audzēkņi. No 2015. gada profesionālu sportistu sagatavošana notiek Augstas klases sportistu sagatavošanas centrā.
“Vienmēr bijis arī tiesāšanas darbs. Piemēram, šo pienākumu veicu sirsnīgajās sporta spēlēs bērniem un jauniešiem ar speciālām vajadzībām “Mēs varam” jau kopš spēļu pirmsākumiem. Šogad tās notiks jau 18. reizi. Tāpat arī kopš pirmās Valsts prezidenta balvas izcīņas vieglatlētikā turpinu tiesāt šajās sacensībās. Kā tiesnesis piedalos Valmieras Sporta skolas, Valmieras Vieglatlētikas kluba un Latvijas Vieglatlētikas savienības rīkotajās sacensībās. Šodienas cilvēks nevar pat iedomāties, kas bija jāpaveic sacensību sekretārei. Sacensību protokolus rakstījām uz rakstāmmašīnas ar koppapīru piecos, sešos eksemplāros (pirms tam katram dalībniekam katrā disciplīnā bija jāizpilda sacensību dalībnieka kartīte), tas parasti notika iepriekšējās dienas vakarā un ievilkās vēlu naktī, dažkārt līdz saullēktam. Un vēl daudz tādu uzdevumu, kas tagad sistematizēti vai ko paveic datorprogrammas. To atceroties, saprotu, ka tas bija ļoti liels entuziasms, arī brīvprātīgs darbs, ko veicu ar prieku un lielu pienākuma apziņu.”
Līga stāsta, ka izaicinājumi ir dažādi, bet tas ir labi – katra diena ir citādāka. “Mums ir daudz sporta veidu, katrs ar savu specifiku, vajadzībām, treniņu un sacensību grafiku. Darba process ir nepārtraukts. Kādam sezona beidzas, piemēram, pavasarī hokejā un florbolā, kādam visu vasaru tā turpinās, piemēram, vieglatlētika, orientēšanās, BMX. Augustā ir vēl sacensības, un robežķirtne, vienam mācību gadam beidzoties un nākamajam sākoties, reizēm pat nav jūtama. Liels paldies skolas komandai, zinu, ka varu uzticēties, ka darbs būs paveikts ļoti labi, ka kopā darbinām mehānismu, kas, tāpat kā pulkstenis, darbojas nepārtraukti!”
Līga uzsver, ka ir prieks par katru bērnu, kurš sporto. “Protams, visi bērni, kuri uzsāk treniņu nodarbības sporta skolā, neizaugs par profesionāliem sportistiem. Piedāvājot profesionālās ievirzes programmas, mēs ievirzām sportā, aktīvā dzīvesveidā, fiziskajās aktivitātēs, kustībā un kustības priekā. Bērnam svarīgākais ir, kā viņš šeit jūtas, kāds ir grupas klimats. Reizēm rezultāts pat nav tik svarīgs, bet tas, ka viņam patīk te būt un darboties. Fiziskās aktivitātes mūsdienās ir ļoti nepieciešamas, jo esam kļuvuši par sēdošu tautu, tāpēc svarīgi, ka bērnam treniņi patīk. Par interesi gan sūdzēties nevaram, pašlaik pat jādomā par pedagogu piesaisti, lai varētu nodrošināt grupu skaitu atbilstoši pieprasījumam.”
Jautāta par atpūtu, Līga stāsta, ka patīk doties ekskursijās, ceļot, ar ģimeni atpūsties pie jūras, tāpat arī palasīt kādu grāmatu un paskatīties filmu, parušināties dārzā. “Man mājās ir izcils sēņotājs, kurš rudenī nes mājā daudz sēņu. Tad ir jāpadarbojas ar tām. Bet nereti gadās tā, ka ar pilnu grozu jānāk uz darbu un sēnes jādāvina kolēģiem – tik daudz, ka savārīt vai salikt burciņās vienā reizē nevar.” Atpūta ir svarīga, jo “treneris lielākoties pārdzīvo vairāk nekā bērns, kurš ir distancē vai laukumā, bet treneris ir malā un, zinot, uz ko audzēknis ir spējīgs, jūt līdzi no visas sirds. Priecājamies par uzvaru, kopā bēdājamies, ja nav kaut kas sanācis. Un pēc tam ātri jāatrod resursi, lai turpinātu būt atbalsts un motivētu gan treniņu procesā, gan emocionāli”.
Jautāta, ar ko lepojas, Līga saka: “Lepojos ar savu iestādi, ar katru darbinieku, treneri, viņi veic lielisku darbu – sirdsdarbu, lepojos ar audzēkņiem, kuri nes sporta skolas vārdu plašāk, lepojos par katru sasniegumu, lepojos arī tad, ja godalgu nav izdevies iegūt, bet bērni iepazīst kustības prieku, lepojos, ka viņi izauguši par mērķtiecīgiem cilvēkiem, jo sports iemāca sevi disciplinēt, saplānot dienu, izvirzīt mērķi, censties to lēnām un pakāpeniski sasniegt. Lepojos ar savu pilsētu Valmieru un mūsu novadu. Un lepojos ar savu ģimeni, kas ir lielākais atbalsts.”
Līgas Dzenes darbs, gan vadot skolu, gan pārstāvot Valmieras novadu nacionāla līmeņa sporta attīstības plānošanā, gan esot trenerei, tiesnesei, gan veicot brīvprātīgo darbu dažādu sporta norišu īstenošanā, gan esot līdzjutēju rindās, ir pamats tam, ka daudzās novada ģimenēs bērni vēlas un pilnveido fizisko sagatavotību.
