Lasīšanas laiks: 2 min
Latviešu nacionālās glezniecības celmlauzim, rūjienietim, gleznotājam Ādamam Alksnim 10. martā būs 160. jubileja, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Zane Bulmeistare.
Viņa draugs un studiju biedrs Pēterburgā Vilhelms Purvītis par Ā. Alksni rakstīja: “Stalts izskatā, spēcīgs augumā, vīrišķīgi slaids. Gaita viņam gauži elastīga. Alksnis negāja, bet lidot lidoja kā liels putns. Uz Ņevas prospekta dāmas apstājās un ilgi noraudzījās māksliniekam pakaļ. Visu uzmanību saistīja lielais, iekšēji koncentrētais spēks, dabiska grācija, iedzimts aristokrātisms. Alksnim nebija nekā no pozas, nekā mehāniski piesavināta vai mākslīgi forsēta. Šai cilvēkā sakļāvās dabiskums ar vienkāršību jaukā saskaņā.”
Ādams Alksnis dzimis 1864. gadā Mazsalacā. Kad Ādams vēl ir mazs puišelis, ģimene pārceļas uz Rūjienu (Rīgas ielu 11), kur tēvam ir koloniālpreču un grāmatu veikals. Pabeidzis pamatskolu, Alksnis sāk strādāt tēva veikalā. Viņam nepatīk tirgoties, bet patīk apzīmēt ietinamos papīrus. Veikalā krājas skices ar apkārtnes ļaudīm un veikala apmeklētājiem. Tēvam dēla darbošanās nepatīk, taču viņš piekāpjas un atļauj dēlam doties uz Rīgu, kur norit mācības vācu amatniecības skolā. Tālākais ceļš Alksni aizved uz Mākslas akadēmiju Pēterburgā. 1892. gadā viņš iegūst trešās pakāpes mākslinieka grādu.
Šai laikā latviešu mākslinieki un konservatoristi Pēterburgā izveido savu pulciņu ar nosaukumu “Rūķis”. Par garīgo vadoni izvirza Ādamu Alksni. Alksnis ir pārliecināts, ka Pēterburgā studējošiem latviešu māksliniekiem jāatgriežas savā dabiskajā vidē – dzimtajā zemē. Pats Alksnis iekārto sev darbnīcu Rūjienā, bet Rozentāls, sekodams viņa paraugam, apmetas Saldū. Etnogrāfiskajā izstādē, kas notiek 1896. gadā Rīgā, latviešu mākslu reprezentē desmit “rūķi”, to vidū Alksnis, Purvītis un Rozentāls.
Alksnis galvenokārt pievēršas zīmējumiem un akvareļiem. Eļļas tehnika viņam mazāk tuva, lai gan arī tur sastopami respektējami darbi – ģīmetnes, ainavu skices, viņa iemīļotie zirgi.
1897. gada otrā pusē Alksnis bija nolēmis doties sen iecerētā ceļojumā uz Rietumeiropas mākslas centriem. Pirms tam viņam Rīgā operē deguna polipus, nelaimīga asins saindēšanās, un 21. augustā viņš mirst, nodzīvojis tikai 33 gadus.
Ādams Alksnis apglabāts Rūjienā, Ternejas kapsētā. Kapu rotā tēlnieka Andra Vārpas veidots piemineklis. Ādama Alkšņa darbnīcā 1969. gadā gleznotājs Jānis Galzons (seniors) iekārto muzeju, tas pastāvēja līdz 1999. gadam.
Rūjienas Izstāžu zālē no 2024. gada 1. februāra skatāma izstāde “Ādamam Alksnim 160”.
