Lasīšanas laiks: 9 min
Pēdējā marta dienā Valmieras muzeja Izstāžu zāles abos stāvos tika atklāta Imanta Lancmaņa gleznu izstāde, kas iekārtota atbilstoši tēmām: Latvijas ozoli, Bībeles stāsti, Lieldienu vīzijas Latvijā un citām tēmām. Var iepazīties arī ar svarīgākajiem mākslinieka dzīves un radošā darba faktiem: izglītība, publikācijas, akadēmiskā karjera, apbalvojumi utt. Šķiet, šīs izstādes atklāšanas pasākums bija visvērienīgākais daudzējādā ziņā: bija ieradies ļoti kupls pulks mākslas cienītāju, un atklāšanas runas bija krietni garākas nekā citās reizēs, jo Imantam Lancmanim patīk runāt un skaidrot savus mākslas darbus, tajās redzamos tēlus un savas izjūtas. Dialogu ar mākslinieku šoreiz vadīja pati muzeja direktore Iveta Blūma, bet muzikālās pauzes aizpildīja duets „Mediante” jeb Zane un Māris Rozenfeldi.
Muzeja vadītāja Iveta Blūma uzsvēra, ka šī ir īpaša diena ikvienam, jo Imanta Lancmaņa radošā dzīve un personība saviļņo milzīgu sabiedrības daļu, mākslinieks ir tautā ļoti mīlēts un cienīts cilvēks, pie tam katram savs: kādam viņš ir Rundāles pils saimnieks gandrīz 50 gadu garumā, kādam – rakstnieks par mākslu un arhitektūru, šodien – noteikti gleznotājs, kādam – vienkārši pašpietiekams cilvēks, kurā ir vērts ieklausīties.
Jūsu iepriekšējā gleznu izstāde Valmierā bija 2010.gadā. Mūs iespaido bagātīgā tēlu pasaule, daudzveidīgie sižeti, niansētās krāsas. Ko Valmieras muzeja Izstāžu zālē apmeklētāji ieraudzīs šoreiz?
Daļa darbu ir tie paši, kas toreiz, bet vairums ir pilnīgi jauni darbi, kas atspoguļo laika nogriezni, kas šķir šīs divas izstādes. Tas attiecas gan uz manu dzīvi, gan manu attieksmi pret to, kas notiek visapkārt, un šajā starplaikā noticis ir ļoti daudz. Negribu teikt, ka gleznotājam būtu jābūt kā tādam aktuālo ziņu atspoguļotājam, un ka tam, kas notiek pasaulē, tūlīt ir jāparādās kā tādai ilustrācijai. Bet tas ir neglābjami, tā vienkārši notiek, man par to ir jādomā.
Otrajā stāvā ieraudzīsiet veselu ciklu, kas ir veltīts Lieldienu tēmai un Bībeles stāstiem. Sākums bija lauku draudze, kas piedāvāja gleznot altārgleznu, bet manā zemapziņā šī tēma parādās arī kā protests un pretstats naidīgās islāma pasaules uznācienam, viņu agresīvajai nostājai pret Rietumu civilizāciju, kas lielā mērā iekrāsota ar kristīgajām vērtībām. Nepieciešamība gleznot šīs lietas izskaidrojama ar manu iekšējo nemieru, ko rada apziņa, ka mūsu eiropeiskā pasaule ir apdraudēta, un ne tikai no islāma. Draudi ir vēl dziļāki. Otrajā stāvā ir sērija, kas var likties pavisam briesmīga, tā ir pati pēdējā gleznu daļa, pie kā es strādāju un kādā veidā izlaidu caur sevi karu Ukrainā, un kā tās pārtapa par gleznu sēriju „Nāves deja”.
Kāpēc tik šausmīgs cikls, kāpēc tik daudz nāves? Ar lielāku vai mazāku intensitāti mēs katrs dzīvojam līdzi tam, kas notiek Ukrainā. Manā gadījumā varētu teikt, ka tās ir arī kara laika fobijas. No sava trīs gadu vecuma es ļoti skaidri atceros, kāda skaņa ir tad, kad krīt bumbas, kā kauc sirēnas, kad jādodas uz patversmi. Domas par nāvi, par varmācīgu nāvi, nevis to, kas mums lemta dzīves galā, ir kaut kas ļoti svarīgs, bet es konstatēju, ka pēc 24.februāra es nevarēju atrast vietu (to daudzi cilvēki saka), arī gleznot nevarēju. Kā es gleznošu puķītes, rozītes, ja blakām mirst cilvēki? Un tad es sapratu, ka nāve ir jēdziens, nāve ir metafora, simbols un ārkārtīgi svarīga dzīves sastāvdaļa – tās noslēgums. Ne velti Viduslaikos mākslinieki tik daudz attēloja nāvi, un cilvēku sabiedrība to ņēma pretī. Viņi abstrahēja šo nāvi. No fizioloģiskas nāves viņi to pārvērta par garīgu kategoriju. Un tad ir vieglāk. Es arī nolēmu pamēģināt ar domu, ka savu nāves tēmu pārvērtīšu par tādu antiindi, pretindi. Un es sāku gleznot pirmo darbu, kur latviešu zemnieki un zemnieces dejo pamīšus ar nāves kareivjiem. Tad tapa otra glezna „Nāves gadatirgus”. Mūsdienās nāve ir ne tikai karš un mūsu dzīves fināls. Nāve ir tēma, ko var pārdot. Ļoti daudzi, arī es, vakaros skatāmies krimiķus, mēs šo varmācīgo nāvi patērējam. Tas ir sava veida nāves gadatirgus. Pārdod ieročus, pārdod indes, pārdod netikumus…
Tālāk tēma par Krieviju, par valsti, kas nes šo iznīcību. Šī valsts, šī nācija iznīcina arī sevi. Gleznās var redzēt Pēteri I, kurš ir vienpatis, jo aiz viņa nav ne partiju, ne domubiedru. Man bieži bijis jādomā par to, ka pasaules vēsturē nav daudz cilvēku vienpašu, kas milzīgu impēriju apgriež kājām gaisā. Viņš Krieviju ieveda Eiropā. Tā Eiropa, kas Krievijai tagad tik ļoti riebjas, tā Pētera I acīs bija ideāla, viņš dievināja Eiropu. Un ko mēs redzam tagad?… Tas ir ārkārtīgi dziļš traģisms.
Mūsdienās, kad esat laikmetīgās mākslas izstādē, viss ir tāda prāta būšana, maz ir jūtu un emociju. Mākslinieki ļoti reti tās izlaiž caur sevi tā, kā tas bija lielajiem māksliniekiem Renesanses laikā. Mikelandželo gribēja cilvēkiem kaut ko pavēstīt, un cilvēki spēja to uztvert kā garīgu lādiņu. Es mēģinu sevī tvert kaut atblāzmu no tiem laikiem, kad māksla bija ne tikai prāta rotaļu un spēlīšu taisīšana. Manuprāt, mākslai joprojām ir jābūt izaugušai no kaislības, no pārliecības, no vēlēšanās kaut ko pateikt. Man tas ir, un es vienmēr esmu to gribējis, tāpēc glezniecība visa mūža laikā man bijusi tik vajadzīga.
Visi saka – Lancmanis un Rundāle. Arī tā ir sava veida liela instalācija un mākslas darbs, tikai uzburts ar īstiem mākslas darbiem. Bet paralēli tam man bija vajadzīga otra pasaule, citādi es būtu sajucis prātā, ja būtu dzīvojis tikai ar pili. Šīs kaislības, ko redzēsiet manās gleznās, deva man līdzsvaru. Jā, mēs vakaros runājām par pils lietām ar sievu, tagad ar māsu, bet ir jābūt brīdim, kad var no tā izkāpt un iekāpt citā pasaulē. Un glezniecība man bija šī cita pasaule, es peldēju pa citu straumi. Visu mūžu sevi esmu uzskatījis par instrumentu, man tā ir bijusi kā dāvana no debesīm – spēju dzīvot visam līdzi, izjust laikmetu un sevi pārvērst par vēl uzlādētāku mehānismu. Trīs lietas: pils, gleznošana un darbs pie kompjūtera.
Esmu pateicīgs, ka jūs šeit esat un uzklausāt manu garo runu, tā ļaus jums vieglāk pieiet pie gleznas un tajā iedziļināties. Katram māksliniekam ir sava pieeja, un tā var būt daudz racionālāka. Man tās ir emocijas, daļa no manas dzīves. Vēlējums – nedomāt neko, izlaist caur sevi, vienkārši skatīties un mēģināt atrast līdzīgas izjūtas, kas vadīja un saviļņoja mani, strādājot pie šiem darbiem. Tas, kā mūsdienu mākslā trūkst, tās ir jūtas. Pārāk maz mūsdienās cilvēkiem darbojas sirds.
Jūsu gleznas ir bagātas ar sižetiem un tēliem. Pieļauju, ka tur palīdz gan pētnieka, gan Rundāles darba pieredze. Ir sajūta, ka jūs esat personība un arī uzgleznotie cilvēku tēli ir personības. Kas ir šie tēli, ko ievedat savā pasaulē? Kur jūs viņus ņemat?
Jā, jums taisnība. Visās gleznās bez izņēmuma cilvēkus esmu attēlojis ar cieņu un kā personības. Kaut ko nožēlojamu un riebīgu es nemaz neesmu spējīgs un nevēlos attēlot. Gleznu personāži ir reāli cilvēki, vairums ir muzeja kolēģi, piemēram, Lieldienu ciklā visi Kristus mācekļi, ieskaitot Kristu. Man ir palaimējies, ka Rundāles pils muzejā ir ļoti izteiksmīgi cilvēki ar labu humora izjūtu, ar spēju izjust teatrālo pusi un spēju pārtapt, jo viņi ar lielu aizrautību vilka mugurā dažādās drēbes un acu priekšā izveidoja tēlu. Neko ne pielikt, ne atņemt! Nebija vajadzības neko uzlabot.
(Imants Lancmanis klusi iesmej par gleznu, kas prasa īpašus paskaidrojumus un kas atklāšanas laikā ir fonā.) Gleznas nosaukums ir tik garš, ka varbūt es varu ieiet Ginesa rekordu grāmatā kā autors garākajam gleznas parakstam: „Spīganu deja mākoņos brīdī, kad krīvs sāk upurēšanu, bet mūki dodas procesijā par godu Sv. Jānim Kristītājam 1210. gada 24. jūnijā.”
Gleznā ir ozols, upurjērs, eņģelis, debesīs dejo pagāniskās spīganas, mūki dodas procesijā… Gribēju gleznā ielikt savas vīzijas, kas mani bieži piemeklējušas pilskalnos. Es uzstādīju sev uzdevumu, ko pasaules mākslas vēsturē neviens tādā veidā nav darījis. Tie ir gaišā dienas laikā parādījušies spoki, bet materializējušies tikai daļēji, cits par procentiem 50, cits par 85 %, bet cauri spīd ainava. Tāda pati ir blakus esošā glezna – „1605.gads, Salaspils kauja”.
Mani bezgala saista arī pats ozols, ne tikai spoki. Ozols latviešiem ļoti daudz ko nozīmē. Gleznās tie visi ir ļoti konkrēti un visi ir Vidzemes ozoli. Es arī ozolu uzskatu par personāžu un viņu traktēju kā dzīvu parādību. Un nesakiet, ka šo velna ģīmi esmu izfantazējis! Tas ir slavenais Atpiļu ozols.
Jūs esat paveicis tik daudz, ka pietiktu vairākām dzīvēm! Kas ir dzinulis un iedvesmas avots, kas liek dzīvot tik cildenu un piepildītu dzīvi?
Mani vienmēr kaut kas vada, bet varu atzīties, ka agrā jaunībā es nebiju tādas aizrautības pārņemts, bet man vienmēr bija tiekšanās uz kaut ko – ieraudzīt, izlasīt, izdarīt. Es vienmēr esmu dzīvojis ar lielu adrenalīna devu. Man nekad nav bijis jākāpj kalnos vai jādara kaut kas cits, lai to sajustu, jo tas vienmēr ir bijis man klāt. Vienmēr jūtu uzvilktību un kādu mērķi. Padsmit gadu vecumā tas bija samērā nekonkrēts, nemiers dažkārt bija bez skaidra virziena, un vienlaikus esmu darījis ļoti daudz dažādu lietu: zīmējis (jau 18 gadu vecumā Lielajos kapos norakstīju vācu uzrakstus no kapu pieminekļiem un zīmēju, kur un kā tie atrodas), arī Rundāles pils man ļoti agri bija apsēstības objekts. Kopā ar māsu Laumu mēs 1958.gadā devāmies ar divriteņiem no vecmāmiņas mājām uz Rundāli un ieraudzījām to ļoti atšķirīgu no tās, kāda pils izskatās šobrīd.
Tagad es varu pateikties tikai debesīm, ka šis mehānisms vēl kustas… Adrenalīns mani nemitīgi rauj uz priekšu un es arvien ieraugu kādu jaunu lietu, kas jādara.
Tikšanās nobeigumā vārds tiek dots sveicējiem: šīs izstādes koordinatorei Artai Rozītei, Valmieras novada pašvaldības Kultūras pārvaldei un domes priekšsēdētāja vietniekam Ričardam Gailumam, kurš akcentē, ka mākslinieka gleznās redzamie objekti ir īsti vietā un laikā, jo ne par velti ozols bija arī latu banknotē, bet Bībeles motīvi saistās ar Lieldienām, kas būs klāt pēc dažām dienām.
Sveikšana un sarunas turpinās vēl labu laiku pēc oficiālās daļas, jo daudzi izmanto iespēju nofotografēties un parunāties ar šo izcilo mākslinieku, kas tautā tiek saukts arī par aristokrātu un Rundāles grāfu. Kaut vairāk Latvijā būtu tādu personību!
Izstāde būs apskatāma līdz 31.maijam, un ir iespēja izmantot arī audio gidu. Te nederēs ieskriet uz piecām minūtēm, jo katra glezna ir vēstījums, kurā gribas iedziļināties, izpētīt cilvēku sejas un ziedu vītnes, atrast gleznās pašu autoru un censties saprast tās izjūtas, ko ielicis Mākslinieks.
