Lasīšanas laiks: 3 min
Viņš piešķir spārnus. Viņš meistaro vieglumu. Taču tajā ir saturs, kam milzu vērtība. Viņa zelta rokās koncentrējas precizitāte, fizikas likumi, pacietība. Un viņš zina, cik līdzsvars ir svarīgs. Viegla lidojuma pamatā ir smalki mehānismi, nozīmīgu sasniegumu – rūpīgs darbs.
Gunārs Puriņš pirmos lidmodeļus sāka būvēt 12 gadu vecumā. Jau pēc diviem gadiem kļuva par čempionu valsts mērogā. Studējot Rīgas Politehniskajā institūtā, brīvajos brīžos viņš Tukumā vadīja pulciņu jaunajiem lidmodelistiem. Pēc studijām ceļš atveda uz Valmieru. Arī šeit sirdsdarbs turpinājās. Pēc darba dienas ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā vakaros Valmieras jaunieši Gunāra vadībā Jauno tehniķu stacijā iepazina smalko lidmodeļu būvēšanas mākslu. Dalība Eiropa čempionātos, Pasaules čempionātos Latvijas izlases sastāvā un Pasaules kausa posmos. Latvija pārstāvēta sacensībās Rumānijā, Vācijā, Čehijā, Itālijā, Portugālē, Francijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Amerikas Savienotajās Valstīs u.c. Gunārs ir vairākkārtējs Latvijas čempions un godalgoto vietu ieguvējs. Garajā sasniegumu sarakstā arī atzīme par čempiona titulu Lietuvā un Baltijas kausu.
Šobrīd esot pelnītā atpūtā, 41 gads pagājis, izglītojot un ar savu piemēru iedvesmojot jauniešus. Tas ir neatsverams ieguldījums Valmieras tehniskās jaunrades attīstībā un jauniešu ieinteresēšanā inženierzinātņu jomā.
“Man patīk, ka lidmodeļu būvēšana ir dažādu prasmju apvienošana. Svarīga fizika, jāprot rasēt, jāapstrādā koks, jāvirpo – visu nemaz nevar uzreiz uzskaitīt. Tas nav vienkārši, tāpēc arī pacietība svarīga. Arī lidmodeļi ir dažādi: brīvi lidojošie, planieri, ar gumijas motoru, iekšdedzes dzinēju, radiovadāmie, telpu modeļi un vēl citi. Bērni attīsta dažādas prasmes, arī tās, kas, iespējams, skolā tik labi nepadodas, piemēram, matemātika, fizika, darbs ar dažādiem materiāliem,” stāsta Gunārs Puriņš.
Pašam kļūt par pilotu nav bijusi doma, tehniskās lietas gan interesējušas jau kopš bērnības. Arī pasauli Gunārs vairāk redz no tehniskās puses. “Man ir inženiera elektriķa izglītība, kādu laiku strādāju arī ar celšanas mehānismiem. Visu pamanu. Piemēram, agrāk, kad ar bērniem apmeklējām karuseļus, uzreiz redzēju, kur kaut kas nav līdz galam izdarīts. Arī tagad visu laiku gribas darboties – kaut kas jāsalabo, kaut kas jāuztaisa. Ietrenēta acs – uzreiz redz darbu.”
Gunārs rāda fotogrāfiju albumus. Skrejceļi dažādās pasaules malās, bet goda vietā – audzēkņi ar lidmodeļiem. Par katru bildi viņš var izstāstīt, kur tas bija, kā uzvedās lidmodeļi, kāds bija vējš, kā izdevās modeļu palaišana. Protams, bez jokiem arī neiztikt – kādreiz lidmodelis pazūd debesīs bez pēdām, citreiz jārāpjas tam pakaļ kokā. “Lidmodeļi man vienmēr patikuši, tāpat kā darbs ar bērniem. Joma ir unikāla – daudzi brīnās, kas tas vispār ir. Bet tur arī ir tas labums, ka jāstrādā ar sevi, jāattīsta dažādas prasmes. Tehniskā domāšana ir viens, bet tas ir liels darbs, tāpēc arī interesanti un vērtīgi.”
