Lasīšanas laiks: 4 min
Kad ārā ir auksta un pelēka novembra diena un nevar saprast, kad beidzas rīta krēsla un sākas jau vakars, ir patīkami doties ceļojumā uz kādu siltāku zemi. Bet, ja šādas iespējas dotajā brīdī nav, atliek apmeklēt Valmieras Tūrisma centra rīkotos Ceļotāju stāstus, kas 27.novembra vakarā klausītājus aizveda uz Izraēlu.
Tie, kas ar Agnesi Kalniņu jau bija tikušies septembra Ceļotāju stāstos, saprata, ka tikpat aizraujošs un emocionāls stāstījums gaidāms arī šajā vakarā, vienīgi Igaunijā Agnesei bija jāpiedzīvo aukstums, lietus un slapjdraņķis, bet Izraēlā bija jādomā, kā paglābties no saules un sagādāt ūdeni.
Izraēla, 30 dienas, 1020 kilometri, +30, +35 grādu temperatūra, vienatnē un kājām – tas vien jau pasaka daudz! Vēl bija arī apmēram 15 kg smaga soma, 16 tulznas, 4 reizes nomainīta āda uz deguna, milzīgs nogurums, sāpes, bailes, izmisums, kam pretī liekams gandarījums, sajūsma par dabu un sastaptajiem cilvēkiem, sava spēka un varēšanas apzināšanās, iespaidi, pieredze, rūdījums un atziņa – Tas bija spilgtākais piedzīvojums manā mūžā!
Agnese savu taku sāka 2018.gada martā Izraēlas ziemeļos, lai, virzoties uz dienvidiem, pakāpeniski pierastu pie grūtībām un karstuma. Šī Izraēlas taka ir viena no 20 pasaulē skaistākajiem maršrutiem, jo aptver lielu dabas dažādību, sākot ar zaļiem priežu mežiem, beidzot ar saulē uzkarsušu akmens tuksnesi. To labi varēja redzēt arī Agneses fotogrāfijās, kurās mežus pamazām nomaina krūmi, palmas un kaktusi, magoņu lauki pāriet sausā un neauglīgā plašumā, kas mijas ar klintīm un izžuvušu upju aizām. Izraēlā šādu dabas taku ir daudz, un tās ir marķētas. Konkrētā dabas taka sadalīta 44 segmentos, bet Agnese sev to iedalīja tikai trijos posmos, ar mērķi pārgājienu pabeigt savā 42.dzimšanas dienā…
Izraēlas ziemeļos neiztrūkstošs objekts ir govis, nelieli kolhoziņi – kibuci, maršrutā netradicionālas ir arī mazas bibliotēkas koka kastītēs un „trases eņģeļi” – brīvprātīgie, kas savās mājās uzņem ceļotājus, un tādu ir daudz! Ne tikai puišiem, bet arī meitenēm Izraēlā ir obligātais karadienests, pēc kura daudzi nesteidzas studēt vai strādāt, bet gan dodas ceļojumos. Šajā pārgājienā Agnese satikusi daudz izpalīdzīgu un jauku cilvēku ne tikai no Izraēlas, bet arī no Amerikas, Krievijas un Latvijas, pat kaimiņu no Siguldas, kas savulaik pārcēlies uz tālo zemi. Ceļojuma laikā bija arī dažas reizes, kad Agneses draugs vai satiktie paziņas Agnesi nocēluši no trases, lai viņa nedaudz varētu atpūsties, bet pēc tam atkal nolikuši vietā. Izraēlā varēja satikt ne tikai latviešus, bet veikalos iegādāties arī „Laimas” konfektes, Cēsu alu, Rīgas šprotes, bet no rīta – bez kafijas nekur!
Es neesmu pareiza. Ar mani visu laiku kaut kas notiek – tā par sevi saka Agnese. Tas „kaut kas” notika arī šoreiz, kad 5.ceļojuma dienā attapusies, ka mežmalā aizmirsusi drēbju maisiņu un palikusi ar to, kas mugurā. Vēl kādā citā krīzes dienā Agnese sapratusi, ka pietrūks ēdiena. Agnese nav reliģioza un īsti netic Dievam, bet šajās dienās secinājusi – Dieviņš ir! Kad palikusi bez drēbēm, Agnesei dāsni palīdzējusi izraēliešu ģimene, kad somā nav vairs bijis nekā ēdama, viņa atradusi maisiņu ar pārtiku! Šādos ceļojumos cilvēki ļoti rūpējas viens par otru.
Parastā ceļojuma dienā Agnese nogājusi vidēji 30 kilometrus un izdzērusi 3-3,5 litrus ūdens. Tuksnesī, lai nenotiktu dehidrācija, bija jānodrošinās ar 6 litriem ūdens, kas noglabāts īpašās slēptuvēs, kuru koordinātes ceļotājs saņem telefonā. Bet gadās, ka nav zonas…
Ir bijuši romantiski brīži ar vīnu, atzīmējot dēla dzimšanas dienu, jūras krastā tuncis un aliņš, baudot saulrietu un saullēktu, kalni, migla un apjausma – cik apkārt ir nenormāli kluss!
Pārgājiena beigu posms bija ļoti sarežģīts un smags – karstums, nogurums, kāpieni ar smago mugursomu klintīs pa kāpnēm un trosēm. Agnese atzīstas, ka tik tieva nekad nav bijusi! Un tad sāka sāpēt kāja, kurai nepalīdzēja vairs pat sauja ibumetīna… Vēl kādu dienu Agnese kliboja, dienā vairs pievarot tikai 12 kilometrus, līdz saprata, ka jāpieņem smagākais lēmums. Kad līdz finišam vairs tikai 50 kilometri, Agnese pārgājienam pielika punktu – padošanās sajūta nav forša…
Bet izrādījās, ka Agnese nepielika punktu, kāds augšā parūpējās par komatu, jo pēc gada Agnese pilnīgi neplānoti atgriezās trasē un šoreiz kopā ar grupu pieveica nenoietos kilometrus.
Agnese ir pateicīga ģimenei, visiem draugiem un paziņām, kas viņu atbalstīja finansiāli, fiziski un emocionāli, kā arī aizdeva ceļojuma ekipējumu, paldies arī Lowa zābaciņiem, kas nepievīla garajā pārgājienā.
Ceļojumi kopā ar Agnesi turpināsies arī 2020.gadā, jo projektā „No viena gala līdz otram” Agnese jau veikusi trešo pārgājienu – cauri Kiprai, bet maijā ir biļete uz Ungāriju.
