Lasīšanas laiks: 3 min
Emerita Einberga, pirmsskolas izglītības skolotāja – stipra garā un pieredzes bagāta bērnu audzināšanā un izglītošanā. Šogad Emerita jau ir devusies pelnītā atpūtā – pensijā. Savu dzīvi veltījusi darbam Valmieras PII “Buratino”. Par nozīmīgu ieguldījumu pirmsskolas izglītības kvalitātes veicināšanā 2017. gadā piešķirts apbalvojums.
Cik gados sāki strādāt kā audzinātāja?
18 gados bija pirmā prakse no Rīgas pedagoģiskās skolas. Pēc prakses vēl gadu mācījos un 1969. gada 1. augustā bija mana pirmā darba diena. Bērnudārzā esmu nostrādājusi 48 gadus. Vienu gadu biju dekrēta atvaļinājumā un sakarā ar dzīves vietas maiņu vienu gadu strādāju skolā. Bērnudārzā “Buratino” esmu strādājusi 39 gadus, tas ir kopš iestādes atklāšanas.
Kādas ir Tev, kā pedagogam – iesācējam pirmās atmiņas, ienākot bērnudārzā?
Es sāku strādāt jaukta vecuma diennakts grupā mazā lauku bērnudārzā. Teikšu atklāti, ka nejutos droši, kad bija jāsāk strādāt. Jutu neziņu, jo apmācīt kopā trīsgadniekus un bērnus, kuri jāsagatavo skolai, nav viegli.
Kā Tu nonāci līdz domai, ka vēlies kļūt par pedagogu? Vai tas bija Tavs lēmums?
Man bērni vienmēr ir patikuši, un neko citu es negribēju. Toreiz pedagoģiskajā skolā bija arī iestājeksāmeni. Jā, tas bija apzināts lēmums.
Vai Tavā pieredzē ir bijis kas tāds, ko Tev ļoti gribējās realizēt savā darbavietā?
Esmu vienmēr vēlējusies, lai bērni mantotu un mācētu dziedāt latviešu tautasdziesmas, zinātu folkloru. Apgūstot to, kas ir moderns, nedrīkst aizmirst, ka mums ir savas tautasdziesmas, jo tas ir mūsu pamats.
Varbūt Tev pašai ir izdevies savā grupā bērniem pievērst vairāk uzmanības latviešu tautasdziesmām?
Jā, mēs vienmēr mācījāmies tautasdziesmas, lasījām latviešu tautas pasakas un gājām rotaļās. Es zinu, ka dziedāšana ir viena no metodēm, kas bērniem palīdz neaizmirst mācīto.
Vai jūti nepieciešamību ieviest pārmaiņas izglītības sistēmā?
Es vienmēr strādāju tā, kā redzu, kā es jūtu. Man šķiet, ka dažeiz izglītībā kāro pēc pārmaiņām ar domu, ka vajag kaut ko jaunu.
Vai Tu piekrīti, ka katrs cilvēks nevar būt pedagogs, ka tas ir talants?
Jā, piekrītu! Tiešām visi nav dzimuši pedagogi. Šis darbs nav viegls.
Kas ir tas, ko Tu darīsi savā pirmajā brīvajā pirmdienā?
Ļoti ilgi gulēšu, tad sākšu pamazām domāt. Izgulēšos, izgulēšos, izgulēšos!
Vai esi gatava iet pensijā?
Es domāju, ka neviens nekad nav īsti tam gatavs. Pirms pensijas daudzi runā, cik ļoti grib doties pelnītā atpūtā. Šodien savā pēdējā darba dienā sapratu vienu, ka turpmāk šajā iestādē būšu nepiederoša persona. Vai tas nav sāpīgi?
Teorētiski – nepiederoša, bet faktiski taču būsi gaidīta! Šajā bērnudārzā ir cilvēki, ar kuriem esi nostrādājusi visus savus 39 gadus?
Jā, noteikti, ka – gaidīta! Kopš Buratino bērnudārza atklāšanas esmu bijusi kopā ar 3 kolēģēm – Baibu, Mairitu, Antru.
Ko Tu novēli pedagogiem, kuri paliek strādāt?
Galvenais, lai pedagogi ir pacietīgi, jo īpaši pedagoģiskajā darbā tas ir ļoti, ļoti, ļoti vajadzīgs. Ir brīži, kad vairs nespēj, bet vienalga pieceļās, iet un dara.
Skatoties uz Emeritu, uz viņas stalto stāju un gaitu, vienmēr rodas jautājums – kā viņai ir izdevies palikt tik stiprai strādājot darbu, kurā katru dienu un katru brīdi ir vajadzīga pacietība, gudrība, možums? To mēs varēsim pajautāt pēc kāda laika….jo Emeritai ir vēl viens nepiepildīts sapnis – kļūt par balerīnu…un uz jautājumu – varbūt atpūšoties, iesaistīsies kādā deju pulciņā, atbilde bija – viss ir iespējams!
Man šķiet, ka vērtīgākais, ko varam paņemt no Emeritas, tā ir viņas neatlaidība un ticība saviem spēkiem. Lai viss izdodas!
PII “Buratino” skolotāja
Ilona Berga
