Lasīšanas laiks: 3 min
Ja brokastu laikā dedzīgi diskutē par labākajām konditorejām Parīzē, pusdienās našķojies ar sulīgiem stāstiem no Brazīlijas un vakariņās caur lazanju un tiramisu iepazīsti Itāliju, tad saproti, ka pasaules durvis ir plaši atvērtas un sliekšņa pārkāpšanai, iespējams, pietiks ar vienu “Hello!”.
Pašlaik ir pagājuši gandrīz divi mēneši, kopš par savām mājām saucu Norvēģijas galvaspilsētu Oslo. Kad pavasarī nolēmu pieteikties “Erasmus” mobilitātes programmai, mana izvēle doties tieši uz šejieni nebija nejauša.
Norvēģijā ir brīnišķīga daba, ļoti augsts angliski runājošo iedzīvotāju īpatsvars, tā ir droša un attīstīta valsts.
Tajā pašā laikā Norvēģijas ziemas ir tumšas un aukstas, tā ir ļoti dārga zeme un daudz dzirdētas baumas, ka norvēģi ir noslēgti un nedraudzīgi.
Gatavošanās posms semestrim Oslo pagāja ļoti mierīgi un bez stresa – uzņemšanas vēstuli saņēmu maija sākumā, garantēto kopmītņu līgumu parakstīju maija beigās, bet lekciju grafiks parādījās jau jūnija vidū. Arī ierodoties Norvēģijā, visas formalitātes nokārtot varēja nepilnas dienas laikā.
Kārtība, savlaicīgums un precizitāte raksturo sistēmu, kurā atrodos pašlaik.
Pirmās divas apmaiņas studiju nedēļas pagāja, piedaloties klasiskajās “Erasmus” aktivitātes, ko organizēja mana jaunā skola – Hogskolen i Oslo og Akershus (HiOA). Tā ir lielākā valsts koledža Norvēģijā, ar četrām fakultātēm un apmēram 16 000 studentu. Augstskola apmaiņas studentiem piedāvāja gan bezmaksas braucienu ar prāmi pa Oslo fjordu, divu dienu pārgājienu kalnos, asprātīgu un visai noderīgu socioloģisko lekciju “Kā būt norvēģim”, pāris studentu ballītes un informatīvos pasākumus. Programma bija pārāk plaša, lai paspētu apmeklēt pilnīgi visu. Tāpat
studentiem tika piešķirts buddy jeb “norvēģu draugs”, kurš palīdzēja orientēties jaunajā vidē un bija gatavs atbildēt uz 101 muļķīgu jautājumu.
Manā gadījumā tas bija norvēģu puisis Frode, kurš studē žurnālistiku, pāris reizes bijis Latvijā un brīvajā laikā spēlē ģitāru.
Šeit apgūstu tikai divus studiju kursus, un tā ir viena no būtiskākajām atšķirībām Norvēģijas izglītības sistēmā. Visi kursi šeit ir intensīvi un piesātināti ar patstāvīgo darbu, tādēļ semestrī iespējams apgūt tikai dažus. Uz augstskolu nav jāiet katru dienu, bet gan pāris reizes mēnesī, kad ieplānotas intensīvās lekciju sesijas. Daudz kas balstās uz brīvprātības principa – vēlams, bet ne obligāts.
Nav ko slēpt, dzīve Norvēģijā, īpaši Oslo, ir ļoti dārga. Viena sabiedriskā transporta biļete maksā 30 kronas jeb apmēram 3,60 eiro,
studentu kopmītnes – sākot no 350 eiro, bet pārtikas cenas liek saprast, kas domāts ar teikumu: “Norvēģija ir dārgākā Eiropas valsts”. Tomēr sūdzēties ir lieki – galvenais ir salīdzināt cenas dažādos veikalos, neslinkot un reizi nedēļā doties uz Gronlandes tirgu, kur iespējams atrast lētus augļus un dārzeņus no visas pasaules un ļauties tikai pārdomātiem kārdinājumiem, piemēram, garšīgajai norvēģu šokolādei “Freia”.
Vēl viens būtisks jautājums manai mākslu, mūziku un teātri mīlošajai sirdij bija – cik maksā kultūra Norvēģijā? Esmu atradusi pāris ļoti patīkamas atbildes, piemēram,
svētdienas jau pirmajā nedēļā tika pārdēvētas par mākslas dienām, kad ieeja Nacionālajā galerijā, Nacionālajā modernās mākslas muzejā, Arhitektūras muzejā un vēl pāris citos ir bez maksas.
Uz visām Oslo Operas izrādēm iespējams dabūt stāvvietas par 100 kronām jeb apmēram 12 eiro. Tāpat Oslo hipsterīgajā daļā Grunerlokā ik pa laikam gadās noķert kādu bezmaksas džeza vai indie mūzikas koncertu.
Atmetot visus mītus un stereotipus, jāatzīst, ka Norvēģijas šarms slēpjas prasmē pārsteigt.
Kad pirmo reizi dzīvē par maizi esi samaksājis piecus eiro un kā sabiedrisko transportu izmantojis prāmi, saproti, ka garlaicība ir Oslo antonīms. Elpu aizraujoša un neparasta – tāda ir pilsēta, kura mani ar katru dienu fascinē aizvien vairāk un vairāk.
