Lasīšanas laiks: 3 min
Martā rubrikas “Mana vieta Valmierā” varonis ir Valdis Vīksna – Inženierzinātņu studiju virziena direktora vietnieks un lektors. Viņš ieviesa automatizēto sistēmu “TRASE” un tagad jau vairāk nekā 10 gadus pasniedz Vidzemes Augstskolā studiju kursus “Materiālu mācība”, “Tehniskā mehānika un materiālu pretestība”, “Programmēšana”, “Elektroapgāde un elektriskie aparāti”, “Datorzinības”, “Telekomunikācijas” un vada nodarbības skolēniem Mehatronikas skolā.
Kāda ir jūsu mīļākā vieta Valmierā?
V: Tā kā neesmu valmierietis, taču Valmierā esmu visai bieži, tad par mīļāko vietu varu droši saukt savas otrās mājas jeb Vidzemes Augstskolas Inženierzinātņu korpusu. Te ir laboratorijas, kurās es brīvi darbojos un apmācu gan studentus, gan skolēnus.
Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?
V: Salīdzinājumā ar citām pilsētām Valmiera šķiet tāda kompakta. Vēl arī tas, ka pilsētu divās daļās sadala upe, kurai ir smilšaini, plūstoši krasti, un brīžiem liekas, ka pilsētai ir grūti šo upi savaldīt. Upes krasti man nedaudz atgādina laukus vai mazāk apdzīvotu teritoriju, tas varbūt pat ir labi, tā ir sava veida īpatnība. Viens “mīnuss” ir vienīgais tilts transportam, tā sauktais “ribu” tilts, kas darba dienās ir pārpildīts. Man patīk, ka Valmiera attīstās, ražošanas uzņēmumi ir stabili. Pilsēta ar karu gadu kļūst aizvien sakoptāka, ielas tiek sakārtotas. Valmieru atdzīvina studenti, kas pilsētu padara jauneklīgu.
Kā Jūs nonācāt līdz Vidzemes Augstskolai?
V: Vidzemes Augstskolā nonācu tālajā 2004. gadā. Atminos, ka nesen bija “palaista” “Informācijas tehnoloģiju” studiju programma. Pēc izglītības esmu radio inženieris, tāpēc man piedāvāja lasīt studiju kursu “Telekomunikācijas”, un ar to iesākās mans darbs Vidzemes Augstskolā. Tad uzreiz arī tika veidotas koledžas programmas – “Mehatronika” un “Koka ēku celtniecība un ekobūve”, kurās arī sāku aktīvi strādāt kā lektors.
Kam Jūs savā ikdienas darbā pievēršat vislielāko uzmanību?
V: Darba ikdienā sanāk daudz, un tie visi ir dažādi. Vienmēr pievēršu uzmanību tam, lai šim apjomam būtu gatavs pats un būtu sagatavoti nepieciešamie resursi, turklāt ar mazu rezervīti.
Vai Jums ir savi īpašie rituāli, darba dienu uzsākot, tās laikā vai, to noslēdzot?
V:Īpašu rituālu, darbadienu uzsākot, nav. No rīta iedzeru kafiju, bet vakarā tēju, labprāt arī vakarā dzertu kafiju, bet tad rodas problēmas aizmigt.
Vai jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?
V: Sarežģītās situācijas tiek pazaudēts laiks, tās risinot. Man nav kāda īpaša veida, kā saņemties sarežģītām situācijām, galvenokārt laiks tiek plānots tā, lai atliktu arī citu pienākumu un darbu veikšanai.
Kas Jūs iedvesmo un motivē?
V: Laikam, kā jau katru pasniedzēju, mani iedvesmo manu studentu kvalifikācijas darbu aizstāvēšana, kad var redzēt to, ka ir kaut kas iemācīts, students ir “paņēmis” no manām lekcijām zināšanas un veiksmīgi spēj prezentēt sevi un savu studiju darbu. Strādāt motivē arī absolventi, kas pēc augstskolas spēj atrast darbu un atrodas labos amatos, piemēram, Māris Kazerovskis, kurš strādā Valmiermuižas alus darītavā par tehnisko direktoru, tāpat Sandijs Eimanis, “Valmieras piena” mehatroniķis.
Kas Jums ir šī brīža lielākā aktualitāte?
V: Lielākā aktualitāte? Noteikti gatavoties nodarbībām ar studentiem un skolēniem.
Kāda ir Valmieras garša?
V: Valmieras garša – Valmieras tīrkultūra, ko ražo ”Valmieras Piens”. Tā gan ne vienmēr visos veikalos ir nopērkama, bet man tā ir nepieciešama, jo es pats mājās ražoju tīrkultūru, “Valmieras Piena” tīrkultūru izmantojot kā ieraugu. Pienu karsēju līdz 90 grādu temperatūrai, atdzesēju. Trīs litriem pieleju 100 – 200 gramus tīrkultūras – nākamajā dienā ir jau 3 litri tīrkultūras.
