Lasīšanas laiks: 2 min
“Tajā laikā neviens nedomāja par privilēģijām un apbalvojumiem, ko saņems vēlāk, tāpat nevienam prātā neienāca, ka kāds tiešām varētu šaut. Atceros, man stāstīja – īsto situācijas nopietnību cilvēki apzinājušies tikai ierodoties Rīgā un uzzinot, ka uz Mangaļu tilta ir sašautas mašīnas. Visi pēkšņi palika klusi. Tad saprata, ka lieta ir daudz nopietnāka par “aizbrauksim un pastāvēsim”. Taču pat tad neviens nelika griezt autobusu apkārt un braukt mājās,” atmiņās par barikāžu laiku dalās valmierietis Jānis Kalnačs.
Jānis Kalnačs barikādēs bijis divas reizes, vienu no tām – 20.janvārī. “Tajā laikā strādāju tipogrāfijā “Liesma”, braucu kopā ar darba kolēģiem. Visu dienu nosēdējām pie telefonu centrāles Dzirnavu ielā. Diena sākās mierīgi – ugunskurs, dūmu smarža, kafija un maizītes. Vēlāk mums izsniedza gāzmaskas, jo netālu esošajā stadionā notika Interfrontes mītiņš, un pastāvēja iespēja, ka pēc mītiņa viņi tīšām taisīs nekārtības, lai būtu iemesls “iejaukties” OMON vai armijai,” atceras J.Kalnačs.
“Mūsu uzdevums bija sadoties elkoņos, trīs rindās izveidot cilvēku “sienu” un uzbrukuma gadījumā mums jānotur šī pozīcija vismaz 15 minūtes, kamēr centrālē noraida ziņojumu uz ārzemēm un atvieno tehniku, lai telegrāfa aparatūru iebrucējs vairs nevarētu izmantot, ja ēka tiktu ieņemta.
Mums piekodināja, ka ieroču mums nedrīkst būt, bet daudzi vīri bija katram gadījumam piedurknēs paslēpuši metāla stieņus un koka gabalus, teikuši – “lai tik’ viņi panāk šurp!”. Bet neviens tā arī nenāca. Tas bija, manuprāt, tās auras dēļ, kas tur valdīja – cilvēki bija gatavi uz visu, lai paveiktu to, kādēļ ieradušies barikādēs.
Tajā trakajā naktī ar šaušanu es, par laimi, nebiju, jo 20.janvāra vakarā braucām mājās, bija ieradusies jauna brigāde.
Atceros, kad braucām atpakaļ uz Valmieru, no Vaidavas ceļa uz Rīgu nogriezās autobuss ar barikāžu dalībniekiem. Tad viņi vēl nezināja, ka tajā naktī kāds šaus, un mirs cilvēki.”
Portāls “Valmieras Ziņas” aicina iepazīties arī ar citu barikāžu dalībnieku atmiņām:
