Lasīšanas laiks: 5 min
“Fotografēšana man ir kā relaksācija. Tu atslēdzies no visām ikdienas problēmām, un pievērsies savam uzdevumam,” stāsta fotogrāfs Emīls Vanags. Viņš šajā jomā profesionāli darbojas jau vairāk nekā divus gadus, un ir laimīgs, ka var apvienot darbu ar hobiju. Individuālās un pāru fotosesijas, dažādi pasākumi un, protams, kāzas – to visu Emīls iemūžina fotogrāfijās.
Klikšķis, kas mainīja dzīvi
Kad mācījos sestajā klasē, mēs braucām ekskursijā, kurā līdzi devās arī fotogrāfs. Viņš nebrauca tādēļ, lai fotografētu mūs, drīzāk tāpēc, lai iemūžinātu vietas, kurās bijām. Uzreiz varēja saprast, ka viņš nav amatieris. Par to liecināja gan profesionālā kamera, gan arī tas, kā viņš centās noķert labākos kadrus – atšķirībā no tiem, kuri vienkārši nostājas un nofotografē kaut ko, šis cilvēks pat gūlās zemē, smiltīs, lai tikai atrastu labāko vietu, no kuras uzņemt bildi. Pēc tam mēs redzējām fotogrāfijas, kuras viņš bija radījis. Laikam tas bija “klikšķis”, kad es apzinājos, ka arī vēlos strādāt ar kameru.”
Fotografēt Emīls sācis ar filmiņu fotoaparātu. Pēc laika mamma nopirkusi digitālo fotokameru jeb “ziepju trauku”. “Un tad vienā laimīgā dienā tētis teica – ejam uz veikalu! Tā es tiku pie savas pirmās spoguļkameras.”
Pieredzes uzkrāšana Rīgā
Pēc Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas absolvēšanas, Emīls devās uz Rīgas Stila un Modes profesionālo vidusskolu, lai gadu apgūtu fotogrāfa profesiju. “Pirmajā mācību pusgadā kursā visi gribēja, lai mūs laiž fotografēt studijā. Otrajā pusgadā tas arī notika, un, pateicoties mūsu atsaucīgajam skolotājam, studija kļuva par vietu, kur daudzi no mums uzkavējās diezgan bieži. Arī es tur pavadīju lielu daļu sava laika, parasti līdz pat pēdējam autobusam uz Valmieru.”
Nepieciešamo foto tehniku mācībām Emīls nopircis jau vasarā pēc 11.klases. Fotogrāfu vidū joprojām aktuāla ir diskusija par to, kuras firmas kameras labākas –“Canon” vai “Nikon”. Emīls teic, ka abu ražotāju fotoaparāti ir vienlīdz labi, bet savu fotogrāfa karjeru viņš esot sācis ar “Nikon” kameru. Savukārt skolā bieži vien mainījušies ar kamerām, kad tas bijis nepieciešams, tāpēc sanācis strādāt ar abu firmu fotoaparātiem.
No kukainīšiem līdz kāzām
Vaicāts par to, ko sākumā visbiežāk fotografējis, Emīls teic, ka tā bijusi daba – kukainīši, dabas skati utt. “Pamazām pievērsos cilvēku fotografēšanai. Pirmie modeļi, protams, bija mani ģimenes locekļi, radinieki un draugi. Tāpat fotografēju arī klasesbiedrus. Cilvēki, redzot manus darbus, vaicāja, vai arī viņiem var uztaisīt bildes, un ar laiku tas kļuva arvien nopietnāk.”
Pirmā pieredze kāzu fotografēšanā Emīlam bijusi, kad viņš vēl mācījies vidusskolā. “Biju aizgājis ciemos pie klasesbiedra, un viņa mamma man piedāvāja pabildēt radinieku kāzas. Viņiem jau gan bija sarunāts profesionāls fotogrāfs, taču mani pieaicināja kā papildus cilvēku, kas fotografē. Es piekritu.”
Pirmās nopietnās bildes, kuras Emīls uzskatījis par pietiekami labām, lai varētu likt portfolio, bijušas no brālēna kāzām. Līdz tam viņš gājis fotografēt kāzas, lai trenētos. Emīls teic, ka viņš ir ļoti paškritisks, un tas nereti apgrūtina dzīvi, tai skaitā darbu, jo viņš vēlas, lai ikviena fotogrāfija izdotos perfekta, tāpēc arī daudz laika pavada, apstrādājot uzņemtās bildes. “Šodien, skatoties uz fotogrāfiju, man tā patīk, bet jau rīt es to redzu citādāku, un vēlos to pārtaisīt. Apzinos to, ka vienmēr var labāk.”
Labākā motivācija – apmierināts klients
Fotogrāfa darbā ietilpst vairāki posmi – sagatavošanās fotosesijai vai pasākumam, fotografēšana, bilžu pēcapstrāde un, visbeidzot, foto nodošana klientam. Emīlam visvairāk patīkot brīdis, kad bildes tiek atdotas cilvēkiem. “Redzēt cilvēku emocijas, kad viņi apskata fotogrāfijas, un dzirdēt to, ka viņiem tās patīk – tā ir vislabākā motivācija un pateicība,” norāda fotogrāfs.
Lai sagatavotos fotosesijām, Emīls piesaista palīgus, kuri zina, kā vislabāk izveidot profesionālu un kvalitatīvu noformējumu. “Cilvēkam, kurš to dara ikdienā, daudz labāk izdodas iekārtot vietu fotosesijai vai fotostūrītim, par to jau esmu pārliecinājies. Parasti aptuveno vietu un ideju fotosesijai pasaka klients, taču ir bijis arī tā, ka konkrētu norādījumu nav un var ļaut brīvu vaļu fantāzijai. “Lai labāk izprastu, kā veidot, piemēram, pāru fotosesiju noformējumu, es sākumā noskaidroju, kā viņi iepazinušies, kādas ir kopīgas intereses utt.
No emocijām nekaunas
Sabiedrībā pastāv uzskats, ka fotogrāfs ir tāda būtne, kura tikai iemūžina notiekošo, bet pats neļauj tam sevi skart emocionālā līmenī. Taču Emīls atzīst, ka, fotografējot notiekošo, tas arī viņam dažkārt uzjundī emocijas. “Visbiežāk tas notiek kāzās, ceremonijas laikā. It īpaši Valmieras dzimtsarakstu nodaļā. Tur strādājošās meitenes, manuprāt, spēj ikvienu aizkustināt, pat tad, ja cilvēki, kuri precas, tev nav tuvu pazīstami.”
To, kad kāzu dienā sākt fotografēt un kad beigt, klienti parasti nosakot individuāli. “Visbiežāk sāk ar to brīdi, kad līgavai velk kleitu un noslēdz ar mičošanu. Ir reizes, kad klients vēlas, lai iemūžina arī grimēšanu un frizūras taisīšanu.”
“Karstākais” kāzu mēnesis esot augusts. Tad, kā norāda Emīls, darba esot visvairāk, tādēļ viņš priecājas, ja klienti piesakās laikus. “Ir arī gadījies, ka man piezvana iepriekšējā dienā, un pavaicā, vai varēšu fotografēt. Šāda pēdējā brīža zvanīšana nav labākais stils, taču, ja paveicas un man ir brīvs laiks, parasti piekrītu darbam. Kāpēc gan ne?”
Emīls stāsta, ka, viņaprāt, aizraujošākā kāzu daļa ir mičošana. “Būdams fotogrāfs, es vēroju visu notiekošo no malas, un tās emocijas, kuras cilvēkus pārņem mičošanas laikā, ir grūti aprakstīt. Vecāki tajā brīdī saprot, ka bērni ir izauguši, un jaunajam pārim ir skaidrs, ka laimes pilnais lidojums cauri dienai ir beidzies un jau rīt atkal būs jāatgriežas realitātē. Savukārt es pēc šīs daļas dodos mājās. Un nekad nav tā, ka pēc tam es mierīgi dodos gulēt. Es pārdomāju aizvadīto dienu, ko būtu varējis darīt citādāk, lai nākamreiz jau izdarītu labāk.
Valmierā fotogrāfiem darba pietiek
Vai fotogrāfi pasauli redz citādāk? Emīls atzīst, ka jā. “Mācoties Rīgā, mums reiz bija dots uzdevums – nedēļu iemūžināt visu, kas ir apkārt, kaut vai, sēžot pie galda.” Emīls stāsta, ka šie darbi parādīja to, cik atšķirīgs skatījums fotogrāfiem ir uz vienām un tām pašām lietām.
Runājot par konkurenci Valmierā, Emīls norāda, ka pilsētā ir diezgan daudz fotogrāfu, taču vismaz no savas puses cīņu “par vietu zem saules” viņš neizjūt. “Man prieks par pārējiem, un domāju, ka mēs visi šeit varam atrast, ko darīt. Taču, kas attiecas uz Latviju kopumā – tur valda milzīga konkurence.”
