Lasīšanas laiks: 4 min
Pirms četriem gadiem, sākot mācības Smiltenes tehnikumā, Anna Marija Zasuhina neprata ne vārda latviski. Dažu mēnešu laikā viņa apguva latviešu valodu, tika pie jauniem, uzticamiem draugiem un pusgadu pirms izlaiduma – profesionālās kvalifikācijas prakses laikā Itālijā satika savu mīlestību – sirsnīgo un dzīvespriecīgo itāļu puisi Frančesko.
Jauniete ir rīdziniece, Rīgas 10. vidusskolas absolvente. Pēc devītās klases beigšanas sākumā nodomājusi iet uz vidusskolu un pēc tam turpināt mācības Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
“Jau no bērnības ļoti patīk dzīvnieki un tāpēc, apsverot savu nākotnes profesiju, nespēju izdomāt neko citu, kā kļūt par veterinārārsti.
Mammas draudzene, kinoloģe, kura brauca mācīt mūsu suni, izstāstīja par iespēju Smiltenes tehnikumā apgūt veterinārārsta asistenta profesiju. Par to uzzināju dienu pirms uzņemšanas beigām… Sapratu, ka tas man ir īstais piedāvājums un nākamajā rītā skrēju iesniegt dokumentus.
Sākumā gāja ļoti grūti. Visvairāk jau tāpēc, ka nepratu latviski… Taču tehnikuma skolotāji un kursabiedri bija ļoti atsaucīgi un pretimnākoši, tāpēc ātri iejutos, pamazām apguvu latviešu valodu, un līdz ar to arī mācības vairs grūtības nesagādāja.
Īpaši liels paldies manai jaukajai kursa audzinātājai Birutai Birkenšteinai, kura mums visiem bija kā mamma! Otrs cilvēks, kam esmu ļoti pateicīga – tehnikuma projektu vadītāja Inguna Avota, kura ar “Erasmus+” projekta atbalstu piedāvāja daļu profesionālās kvalifikācijas prakses iziet Itālijā, Kalabrija reģiona Nicoteras pilsētā.
Sākumā gan viss nenotika tā, kā iecerēts. Biju iecerējusi kopā ar kursabiedriem doties uz vienu lielāku veterināro klīniku Vibo Valentia pilsētā, bet viss izvērtās pavisam citādāk. Tagad esmu pārliecināta, ka tā notika tāpēc, ka kaut kur zvaigznēs bija ierakstīts, ka Nicoterā man bija jāsatiek itāļu puisis Frančesko.
Pirmoreiz viens otru ieraudzījām uz ielas. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena…
Sākumā vairākkārt satikāmies, dodoties atpūsties katrs savā draugu bariņā. Jau pavisam drīz abi sapratām: vairāk par visu nevēlamies, ka mums pēc dažām nedēļām vajadzētu šķirties. Taču aizbraukšanas brīdis strauji tuvojās, turklāt – arī profesionālās kvalifikācijas prakse nebija pabeigta…
Pāris dienas pirms došanās mājup Frančesko man apsolīja: “Pēc nedēļas tu būsi atpakaļ pie manis un atlikušos prakses mēnešus iziesi Itālijā!” Tā arī bija. Atgriezos mājās un pēc septiņām dienām jau tiku gaidīta veterinārajā klīnikā Vibo Valentia.
Lai nodrošinātu nepieciešamo prakses stundu skaitu, brīvdienās braucu uz Nicoteru, pie daktera Domeniko Brošio, kurš bija mans prakses vadītājs arī pirmajā Itālijas mēnesī. Nicoterā pārsvarā palīdzēju lielu lauksaimniecības dzīvnieku aprūpē, jo tāda bija arī Domeniko Brošio specializācija. Visbiežāk abi devāmies mājas vizītēs pie govīm un zirgiem. Iemācījos no tiem nebaidīties, taču sapratu arī to, ka, turpinot mācības augstskolā, nekad neizvēlēšos būt par lielo lauksaimniecības dzīvnieku dakteri. Uzskatu, ka šis darbs sievietei ir par smagu.
Vibo Valetia veterinārajā klīnikas ārsti mums, asistentiem atļāva izmēģināt roku daudzās jomās. Īpaši patika darbs operāciju zālē. Liels ieguvums bija arī tas, ka prakses vadītāja labi runāja angliski un labprāt dalījās savās profesionālajās zināšanās. Piedalījos visdažādāko mīļdzīvnieku ārstēšanā. Interesanti, ka vieni no biežākajiem pacientiem Itālijas klīnikā bija papagaiļi.
Tā ir tik īpaša sajūta, ka vari izglābt kāda labāko draugu!
Tagad, lai varētu palīdzēt saviem četrkājainajiem mīluļiem, man ir arī nepieciešamās zināšanas.”
Atgriežoties mājās, Annu Mariju vienmēr priecīgi sagaida zelta retrīveru meitene Fortuna un kaķenīte Marsella, kurai jauniete daktera Beinerta klīnikā izglābusi dzīvību prakses laikā. Marsellas mamma uz ielas nošauta, bet viņas mazo meitiņu kāds cilvēks ienesis klīnikā, lai iemidzinātu… Ieraugot skaisto mīlulīti, Anna Marija, daudz nešauboties izlēmusi – Fortunai būs draudzene. “Un tā arī ir – tagad abas ir nešķiramas – kopā gan spēlējas, gan blēņas dara.”
Annas Marijas itāļu draugs Frančesko jau paspējis paviesoties arī Latvijā. “Abi kopā apmeklējām Nacionālo bibliotēku, bijām Mežaparkā, Rīgas zoodārzā, izstaigājāmies pa Vecrīgu. Frančesko šeit viss ļoti patika, īpaši – zoodārzs.”
Tikšanās ar Annu Mariju radikāli mainījusi Frančesko nākotnes plānus. “Viņam ir vidējā tehniskā izglītība, taču esam nolēmuši ka rudenī abi kopā turpināsim mācības augstskolā. Visticamāk tas notiks Itālijā. Frančesko – tāpat kā man – ļoti patīk dzīvnieki. Viņam pieder arī pašam savs zirgs, par kuru visa ģimene ļoti rūpējas. Frančesko vēlas kopā ar mani doties studēt veterinārmedicīnu. Bet varbūt arī tā, ka abi tomēr izvēlēsimies humāno medicīnu.”
Lai kā arī notiks, Anna Marija, gan mācoties Smiltenes tehnikumā, gan prakses laikā Itālijā pārliecinājusies – sapņi piepildās un viss iespējams, ja cilvēkam pašam ir vēlēšanās ieguldīt darbu, lai piepildītu savas ieceres.
