Lasīšanas laiks: 3 min
Pēc šī gada pēdējā dievkalpojuma pirms Ziemassvētkiem ar Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas zvaniķiem kāpjam tornī. Todien zvanītājs bija Artūrs Rozītis, bet ikdienā lielākoties Sv. Sīmaņa baznīcas zvana skaņas ir Viļa Alkšņa pārziņā. Kolēģim uzsākot 70 zvana mēles piesitienus, Vilis noņem cepuri. Šoreiz vairāk par zvaniķa darbu, lai gan intervijas laikā Vilis paspēja aizraut ar dažādu tēmu interesantiem stāstiem, apliecinot arī pētnieka garu un interesi par tuvākas un tālākas apkārtnes vēstures līkločiem.
Kāpjot Vilis stāsta, ka šādos augstumos visa Valmiera ir pārskatāma. Baznīcas tornis ir laba vieta pārdomām. Esam augšā un gaidām, kad dievkalpojumā atskanēs pēdējie ērģeļu mūzikas akordi. Vilis vēl pagūst pastāstīt, ka agrāk bijusi īpaša sistēma, kā zvaniķis uzzinājis, kad laiks sākt:
“Zvana telpā bija lampiņa, savukārt lejā pie ērģelēm bija slēdzis. Kādreiz te bija ievilkta elektrība, ar pēdējo ērģeļu taustiņa piesitienu tika nospiests arī slēdzis, augšā iedegās lampiņa, tad zvaniķis zināja, ka jāsāk.”
Dzirdam, ka zem mums izskan pēdējie ērģeļmūzikas akordi, zvana mēle tiek iešūpināta noteiktā ritmā, tā atsitas pret zvanu. Ir skaļi. “Zvanam ir iekšējās plaisas, tas nav īpaši melodisks, drīzāk dobjš. Jo vairāk sudraba šajā metālu sakausējumā, jo dzidrāka skaņa.”
Kļūt par zvaniķi nebija Viļa sapnis, tomēr viņa dzimtā šo amatu kāds jau pildījis. “Nāku no Matīšu puses, esmu dzimis Augstrozē, vectēvs Matīšos bija zvaniķis. Toreizējais Sv. Sīmaņa baznīcas zvaniķis Imants Točs, godājama persona, uzskatīja, ka varu dziedāt, jautāja, vai nevēlos pievienoties baznīcas vīru ansamblim. Tā vadītāju Leonu Āķeri arī uzskatu par savu skolotāju. Imants paskaidroja baznīcas uzbūvi, mani interesēja arhitektūra, pamazām iepazinu baznīcu. Kad Imants aizgāja mūžībā, man piedāvāja kļūt par zvaniķa rezervistu, laikam biju izrunājies, ka vecaistēvs bijis zvaniķis,” smejas Vilis.
Jautāts par pirmo reizi, kad iezvanīts dievkalpojums, Vilis atbild, ka tas ir tāpat kā atcerēties, kā pirmo reizi dejots, griezta maize. Atmiņā palicis, ka bijis uztraukums:
“Šodien ar smaidu atceros, kā pirmo reizi zvanīju. Iedomājaties cīsiņu, kurš karājas striķa galā un lēkā. Zvanam ir vismaz 100 kilogramu. Tur nav augstākās matemātikas, tā ir elementārākā fizika. Tā bija tikai iedoma, ka ir jālēkā. Patiesībā zvanu vajadzētu ieskandināt ar diviem pirkstiem, iešūpinot mēli.”
Apmeklējot dažādas baznīcas, Vilis klausās, kā skan to zvani, norādot, ka tas ir smalks instruments.
“Katrā baznīcā zvani ir citādāki. Lūdzu atļauju veikt vismaz vienu sitienu, skaņas ir dažādas. Savukārt ritms ir jau ietrenēts. Zvaniķiem ir anekdote par to, kāpēc jāzvana divas reizes – pirmais zvans aicina pilsētniekus mosties, mācītājs kāp kancelē, otrreiz zvanot sakām – draudze, mosties, mese ir beigusies. Tas, protams, humoram.”
Vilim sapnis ir, ka tiks veikta Sv. Sīmaņa baznīcas vēstures pamatīga izpēte, piesaistot sponsorus, pētniekus, aicinot iedzīvotājus dalīties ar stāstiem.
Savukārt, runājot par kalpošanu un zvaniķa amatu, Vilis uzsver, ka gan šo pienākumu uzņemties iedvesmojuši, gan arī kā paraugi viņam bijuši divi cilvēki: Imants Točs, zvaniķis, savukārt kalpošanā piemērs ir Leons Āķeris, ērģelnieks.
Vilis norāda, ka apgūt zvaniķim nepieciešamās prasmes var iemācīties katrs, tomēr tas nav tikai pienākums, bet arī savā ziņā misija. Arī zvaniķis Artūrs Rozītis piekrīt un norāda, ka Ziemassvētku laiks īpašs arī ar to, ka, piedzimstot Jēzum, sākuši zvanīt debesu zvani. Šo notikumu vīri baznīcas tornī iezvana arī mūsdienās.
