Lasīšanas laiks: 3 min
Piektdien, 4.decembrī, režisore Elīna Cērpa aicināja teātra cienītājus uz Pēterim Lūcim veltītu atmiņu pēcpusdienu Valmieras teātrī. Režisore, veicot pētījumu par Pētera Lūča darbu, vēlējās satikties ar skatītājiem, kas ir piedzīvojuši leģendārā režisora izrādes un sekojuši līdzi mākslinieka darbam Valmieras teātrī.
Elīna Cērpa tikšanās laikā uzsvēra, ka šī nav lekcija par Pēteri Lūci. Tiešu pretēji, Pētera Lūča skatītāju, laikabiedru, teātra mākslas cienītāju atmiņas ir ļoti nepieciešamas režisores skatuves darbam “Bērni iet”, un tas tiks veltīts Pētera Lūča 110 gadei, ko atzīmēsim 2017.gadā. Projektu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds sadarbībā ar skatuves mākslas producentu kompāniju “Pigeon-Bridge” un Valmieras Drāmas teātri.
“Rīkojām šo tikšanos, lai uzzinātu vairāk par Pēteri Lūci no cilvēku personiskajām atmiņām, jo tas, kas ir par viņu publicēts presē, ir tikai viena versija par šo cilvēku. “Tautas kritika” ir pavisam kas cits. Studējot materiālus par Pēteri Lūci, redzu kontrastu starp tautas viedokli un teātra kritiķu vērtējumu,”
skaidroja E.Cērpa.
Režisore atklāja, ka iemesls dziļākai interesei par Pētera Lūča personību un daiļradi ir viņas latviskās identitātes meklējumi teātrī, un caur ko tā transformēja. “Esmu Valmierā dzīvojusi vienpadsmit gadus, vēlāk astoņus gadus pavadījusi ārzemēs, mācoties un ceļojot. Es nodarbojos ar ļoti eksperimentālu teātri. Nezinu, ko Pēteris Lūcis par to teiktu. Droši vien, ka tās ir šausmas. Taču, ja es nebūtu bijusi projām no Latvijas, es par viņu izrādi netaisītu. Esot Jordānijas smiltīs un skatoties, kā tur vietējie cilvēki veido izrādes, vienā brīdī es sev jautāju, no kurienes es pati īstenībā nāku. Man vienmēr bijis grūti saprast, kāpēc Valmieras teātra aktieri spēlē tā, kā viņi spēlē. Viņi noteikti atšķiras no Rīgas teātru aktieriem. Es vilku šo cilpu un nonācu līdz Lūcim. Vēl šodien ir jūtamas tā laika refleksijas dažos Valmieras teātra aktieros.”
Kā stāsta E.Cērpa plānotās izrādes uzdevums ir uzbūvēt tiltu uz pagātni jaunākajai paaudzei, kuri par Pēteri Lūci neko nezina. Viena no šiem jaunās paaudzes pārstāvjiem, laikmetīgā teātra producente Zane Estere Gruntmane tikšanās dalībniekiem atklāja, ka Pētera Lūča personības un daiļrades iepazīšana arī viņai saistās ar savas identitātes apzināšanos. “Ejot uz priekšu, mums ir jāapzinās saknes, no kurienes mēs nākam. Tas var dot spēku tālākai attīstībai,” norādīja producente.
Projektā iesaistījusies arī teātra zinātniece, bijusī aktrise Austra Skudra. Elīna Cērpa uzsvēra, ka bez viņas projekts nebūtu iespējams, jo Austrai Skudrai ir pieeja dzīva, autentiska informācija par Pēteri Lūci.
Astra Skudra atgādināja atmiņu pēcpusdienas dalībniekiem, ka Lūča moto bijis – vislielākā vērtība ir cilvēka savstarpējo attiecību skaistums. Tas caurvijies ikvienā viņa izrādē. “Mēs lūdzam viņa skatītājus palīdzēt mums saprast to brīnumu, kas pievilka viņa izrādēm. Ne jau visas no tām bija ģeniālas, bet cilvēki tās skatījās pat divas un trīs reizes,” teica A.Skudra.
Klātesošie labprāt dalījās savās atmiņās, kas viņiem joprojām ir ļoti spilgtas. Atklājās, ka viena no pasākuma dalībniecēm bija iemīlējusies Pēterī Lūcī jau pusaudzes vecumā un joprojām uzskata viņu par īsta vīrieša etalonu. Citi atcerējās, ka viņš bijis ļoti latvisks, allaž valkājis baltu kreklu un sējis ap kaklu prievīti. Vēl kāds raksturoja Pēteris Lūci kā allaž steidzīgu cilvēku. “Vienmēr viņa putekļu mētelis bija vaļā un viņš kaut kur steidzās,” atcerējās viņa talanta cienītāja. Starp klātesošajiem bija kāda skatītāja, ka redzējusi Pētera Lūča izrādi “Taņa” tālajos piecdesmitajos gados, kurā tēlojusi arī Austra Skudra.
Visi klātesošie bija vienisprātis, ka režisors bija izcila personība. Lai arī viņš nācis no kalpa ģimenes, stiprā personība un talants izpaudies visā krāšņumā. Vienlaikus Pēteris Lūcis bijis vienkāršs un ļāvis sevi iepazīt ikvienam, kas to vēlējies.
Klātesošajiem bija iespēja arī noskatīties ierakstu fragmentus no Pētera Lūča izrādēm, un pēc tikšanās apmeklēt režisores I. Mičules izrādi “Eņģeļa kreisais spārns”.
