Lasīšanas laiks: 3 min
Sestdien un svētdien, 8. un 9.augustā, Valmieras pilsētas svētku ietvaros iedzīvotāji aicināti pievienoties ekskursijai, lai gidu Inetas Amoliņas un Ineses Andersones vadībā uzzinātu, kāda bija senā Valmiera. Ar ekskursiju “Tilti, kas vieno” godināts Valmieras centrālais tilts pār Gauju, kuram oktobrī atzīmēs 150 gadu jubileju. Sestdien ekskursiju vadīja gide Ineta Amoliņa.
Taču, lai uzzinātu par tiltiem, jāsāk ar stāstu par Gauju.
“Valmiera izskatījās pavisam citādāk, pilsēta netika uzcelta kalnā, tā bija skaista un līdzena vieta. Tiltus nebūvēja aizsardzības dēļ, lai nedotu iespēju piekļūt ienaidniekam. Pilsētu aizsargāja, izveidojot dambjus. Pirms Rīgas vārtiem, kur tagad zem stikla atseguma redzamas to paliekas, bija grāvis, ko piepildīja ar ūdeni. Rodas jautājums, kā to varēja izdarīt, jo atbilstoša tehnika tolaik nebija. Tas nozīmē, ka pilsēta ir krietni pacēlusies,”
stāstīja I.Amoliņa.
“Grāvis tika uzturēts mitrs, patiesībā tā bija dūksts. Ja kāds gribēja to šķērsot, iegrima dūņās. Ja stāvam Dzirnavu ezeriņa krastā, redzam pilsdrupas vismaz četru metru augstumā, bet senajos zīmējumos pilij nekāds uzbērums nebija. Pilsētnieki visu, kas neder, meta aiz vārtiem, un, protams, arī kara rezultātā kultūrslānis pieaudzēts. Tā mainījies pilsētas reljefs.”
Interesanti, ka arī Dzirnavu ezeriņā ne vienmēr ir bijis ūdens.
“Miera laikos, kad ūdens līmenis nav jāpaceļ, pilsētnieki vietā, kur ir Dzirnavu ezeriņš, audzējuši kāpostus. Protams, bija jārēķinās, ja nu kas, tad ūdens tiktu ielaists un kāposti aizpeldētu.”
Viens dambis, kas sargāja pilsētu, bija netālu no teātra ēkas, nākamais pie Lucas kalniņa, trešais pie kājāmgājēju tiltiņa. Tādējādi pilsētas mūri ietvēra purvājs, ko speciāli apūdeņoja. Kad attīstījās tehnoloģijas, sāka rakt aizsargvaļņus un veidot paaugstinājumus.
Ekskursanti uzzināja arī par Karātavu kalniņu, kā arī noklausījās Kārļa Skalbes pasaku.
“Ja atceramies Kārļa Skalbes pasaku “Bendes meitiņa”, tad varam iztēloties, kā jutās bendes bērni tolaik Valmierā. Karātavu kalniņā Viduslaikos bija ierādīta vieta, sodus vienmēr izpildīja ārpus pilsētas mūriem. Ir liecības, ka bende ar ģimeni tur dzīvojis.”
Nonākot pie restorāna “Rātes vārti”, var uzzināt, ka te Latvijas laikos bijusi konfekšu fabrika, kurā ražotas konfektes “Gotiņa” un stiklenes, iespējams, arī konditorejas izstrādājumi, ar ko tolaik Valmiera bija slavena. Savukārt padomju laikos tur bijis rūpkombināts – ražota tomātu sula, ābolu un ķiršu kompoti un tamlīdzīgi izstrādājumi.
“Rūpkombināta aromāti daždien sajaucās ar citiem, jo teātrim otrā pusē podos vārīja krāsu izrādes tērpu materiāliem. Turpat netālu dzīvojuši lustīgi čigāni, aktieriem kaimiņi ļoti patikuši.”
Pilsēta tolaik beidzās pie vārtiem. Otrā pusē paaudžu paaudzēs saimniekoja Kauguru muižkungi. Attīstoties tirdzniecībai, baronam radās ideja, ka vajadzīgs tilts. To nosauca par Vienotības tiltu ar domu savest kopā pilsētniekus ar lauciniekiem. Pārbraukšana bija par maksu, tas iedzīvotājos radīja nepatiku, tāpēc vasarā bija izpētītas seklākās vietas pāri brišanai, bet ziemā labs tilts bija ledus pār Gauju, tādējādi kaitinot tilta sargu.
“Kad atklāja dzelzceļu Rīga-Sanktpēterburga, pieauga tilta nozīme, liela peļņa bija ormaņiem, kurus visi tādējādi nemaz nevarēja atļauties izmantot. Ceļot jaunu būvi, rakstos parādās ziņas par dažādu tautību pārstāvjiem, tas nozīmē, ka bija būvnieki no citām zemēm, bet ņēma arī vietējos. Otrs tilts, kas tapa pār Gauju, bija šaursliežu dzelzceļa, tad netālu no slimnīcas, ceturtais – Vanšu tilts, kas ir kopija Rīgā uzceltajam.”
Otra ekskursija “Valmieras tiltu dzīvesstāsti” notiks svētdien, 9.augustā, plkst.14.00, pulcēšanās pie Valmieras Tūrisma informācijas centra.
