Otro dienu iesāku laikus, jo grozot pulksteni, rīta gaisma sagrozījusies jau plkst. 6:00. Ātras brokastis un Valkā piestājot pie “Koklētāja” skulptūras un estrādes dodos tālāk ceļā.
Palēnām caur maziem ciematiem nokļuvu Ērģemē, kas patīkami pārsteidza ar kārtīgām pilsdrupām, kas tiek atjaunotas un pussabrukušu baznīcu. Abi objekti tādi tiešām fotogēniski.
Pa ceļam piestāju arī pie Piksāru baznīcas un “Baltijas ceļam” veltītas skulptūras uz Latvijas-Igaunijas robežas. Radās sajūta, ka rudens speciāli šogad nogaidījis, kamēr es dodos ceļā, jo koki tik ļoti krāsaini, ka prieks skatīties.
Tomēr mazāks prieks bija par ceļiem. Cenšoties turēties tuvu robežai sanāk braukt pa “mazākas nozīmes ceļiem”, kas brīžiem pārvēršas par dubļu un mālu peļķēm, brīžiem paliek diezgan šauri, bet pienāca arī mirklis, kad tālāk varēja tikai ar džipu. Tā kā man tāds nebija paķēries līdzi, tad diemžēl nācās griezties riņķī un braukt 40 km līkumu. Kopumā šodien pieveikti 350 km, no kuriem tikai nedaudz vairāk par pusi bija asfaltēti.
Sanāca apmeklēt arī Lodes estrādi, kas īpaša ar savu latvisko gleznojumu, bet Planču purva taka pie Staiceles bija tāda kā mini Ķemeru variants. Pieveicot trakos ceļus nokļuvu Ainažos, no kurienes tālāk tikai asfalts, kas priecēja. Ainažos aplūkoju necilu bāku un izcilu “spoku māju”. Tālāk jau Randu pļavas, Salacgrīva, Saulkrastu Baltā kāpa, Vecrīga un visbeidzot dienas galapunkts – Jūrmala.
Naktsmītne šeit nebija runāta, bet nelika mierā ideja vienkārši mēģināt sarunāt kādu hoteli bez maksas, apmaiņā pret “reklāmiņu” pastāstot. Tad nu ķēros pie telefona un sāku zvanīt. Pietika ar vienu telefona zvanu un “Sajūtu čiekuri” jeb Follow the Sun in Jurmala piekrita manai idejai.
Vieta, kas šogad ieguvusi balvu par “Veiksmīgāko jauno naktsmītni Latvijā”. Vieta, kas piedāvā desmit divvietīgus “čiekurus” kokos nakšņošanai, 2 bungalo mājiņas, pirti, viesu kupolu un arī milzu plostu, kuram pāri kupols. Vieta, kurā ir ļoti draudzīgs saimnieks.
Kaut arī sezona šeit strauji tuvojas beigām, tomēr viena guļvieta man atradās. Saimnieks izrādīja visu apkārtni un parunājām par biznesu un dzīvi. Nonācu pie slēdziena, ka nākamvasar jābrauc šeit ar draugiem un jāpavada kāda lieliska nedēļas nogale. Šī noteikti ir vieta, kur vērts atgriezties!
Klāt jau trešā diena, kuras plāns ir gar jūru nokļūt nedaudz aiz Kolkas, kur mani sagaida, iespējams, latviskākā naktsmītne visā Pasaulē. Vismaz bildēs radās tāda sajūta. Par to kā man veiksies sekojat rīt.
