Lasīšanas laiks: 7 min
Šis jaukais puisis dzīvo Valmierā. Robertam Jurkam ir 21 gads. Roberts slimo jau kopš mazotnes, ilgu laiku pavadot slimnīcās. Robertam bija gadiņš, kad ārsti diagnosticēja viņam smagu bērnu cerebrālās triekas formu. Ārstu prognozes bija neiepriecinošas: galvas smadzeņu traucējumu dēļ bērns nekad nestaigās un nerunās.
Grūti pat iedomāties, ko ir pārdzīvojuši zēna vecāki. Māmiņai Ingai tobrīd šķita, ka viņas pasaule ir sabrukusi, neatstājot ne mazāko cerību stariņu. Neiegrimt depresijā smagajā brīdī viņai palīdzēja vīrs, un vecāki nolēma nepadoties. Zēna dzīvē sākās bezgalīgas rehabilitācijas, fizioterapijas procedūras, masāžas, speciāli treniņi un ārstu vizītes. Inga bija spiesta aiziet no darba, pakārtojot savu dzīvi dēlam, kuram viņa bija mīloša mamma, fizioterapeite un logopēde vienā personā.
Vecāku pūliņi, ticība un mīlestība nesa savus augļus. Soli pa solim Roberts mācījās dzīvot tāpat kā citi bērni. Un viņam izdevās!
Divu gadu vecumā Roberts iemācījās rāpot, bet trīs gadu vecumā sāka runāt. Nezinot, cik darba, pūļu un mīlestības zēnā ir ieguldījuši vecāki, to varētu uzskatīt par brīnumu.
Robertam paaugoties, vecāki viņu iekārtoja parastajā skolā. Roberts bija pirmais bērns ar īpašām vajadzībām Latvijā, kas mācījies kopā veseliem bērniem. Tas nebija viegli. Taču ar vecāku, klasesbiedru un pedagogu atbalstu Roberts pierādīja, ka viss ir piespējams, pat ja esi ratiņkrēslā.
Šobrīd Robertam ir 21 gads, viņš ir absolvējis Valmieras Viestura vidusskolu un sapņo iegūt augstāko izglītību. Robertam nav viegli, jo viņš ir spiests pārvietoties ar speciāla rolatora palīdzību. Taču jaunietis cer, ka pēc kāju operācijas, kuru ir piekrituši veikt Vācijas ārsti, viņš spēs noturēt līdzsvaru un pastāvīgi staigāt.
Labākais tētis
Neraugoties uz nopietnajām veselības problēmām, vecāki vienmēr ir ticējuši, ka Roberts spēs atrast savu vietu sabiedrībā. Pirms 16 gadiem Inga izveidoja biedrību “Latvijas bērniem ar kustību traucējumiem”, kas apvieno vairākus desmitus ģimeņu ar īpašajiem bērniem. Nākot pasaulē jaunākajiem bērniem, Inga nodeva biedrības vadības grožus citām māmiņām, taču turpina aktīvi palīdzēt tiem, kam grūtā situācijā nepieciešams atbalsts un padoms.
Savukārt tētis Ints vienmēr ir teicis Robertam, ka ārstu diagnozes un ratiņkrēsls nav iemesls, lai prasītu pret sevi īpašu attieksmi. Pirms sešiem gadiem tētis kļuva par Roberta asistentu, lai varētu vadāt dēlu uz un no skolas, palīdzēt viņam pārvietoties pa kāpnēm un vajadzības gadījumā aprūpēt.
Roberts ir vecākais no Ingas un Inta bērniem, ģimene audzina arī 11 gadus veco Lūkasu un 13-gadīgo Terēzi. Viņu mājā vienmēr ir silti un omulīgi. Jau no pirmā acu skatiena ir redzams, ka visi ģimenes locekļi ļoti mīl un ciena viens otru. Dienā, kad mēs viesojāmies pie Jurku ģimenes, Roberta tētis uzzināja, ka viņš ir nominēts kā kandidāts titulam “Gada labākais tētis”. Intam tas kļuva par patīkamu un ļoti negaidītu pārsteigumu, jo viņa kandidatūru konkursam bija pieteikuši pavisam nepazīstami cilvēki, Valmieras bērnudārza “Bitīte” darbinieki, kas zināja ģimenes smago dzīvesstāstu. Savukārt pirms vairākiem gadiem Jurku ģimene ir viesojusies Prezidenta pilī kā viena no tām īpašajām ģimenēm, ar kurām lepojas Vidzemes novads.
Draugs vārdā Kleopatra
Roberta ģimene dzīvo netālu no Valmieras. Uz mājas sliekšņa mūs sagaida Roberta uzticamais draugs – milzīgs pūkains Bernes ganu suns Kleopatra jeb Kleo, kā viņu mīļi iesaukuši mājinieki. Pirms diviem gadiem Roberts kļuva par labdarības fonda BeOpen atbalstītā projekta “Draugs īpašam bērnam” dalībnieku. Tā ģimenē parādījās Kleo – kucēns, kuru sāka apmācīt par suni-asistentu, lai palīdzētu Robertam pienest un padot dažādus priekšmetus, ieslēgt un izslēgt gaismu, kā arī veikt citus uzdevumus, padarot Roberta ikdienu vieglāku. Kleo dodas ar Robertu kopīgās pastaigās un bieži pat guļ kopā ar viņu, palīdzot atvieglot epilepsijas lēkmes, kas kādu laiku mocīja Robertu. Suns bija iemācījies brīdināt vecākus, kad šāda lēkme tuvojas.
“Projekts “Draugs īpašam bērnam” kļuva par nozīmīgu aspektu Roberta attīstībā. Suns-asistents, kurš vienlaikus veica arī kanisterapeita funkciju, palīdzēja zēnam apzināties savu varēšanu. Šodien Roberts ar savu aktivitāti izraisa apkārtējo cilvēku apbrīnu un vienlaikus veicina izpratni par īpašo bērnu un jauniešu iespējām dzīvot un darboties pilnvērtīgi. Saulainās un siltās dienās Roberts ar Kleo ir redzami kopā arī Valmieras pilsētas parkā. Košā atstarojošā vestīte ar uzrakstu “Suns-asistents” apkārtējiem skaidri norāda uz Kleo īpašo lomu un uzdevumiem, tādējādi vienlaikus pieradinot valmieriešus pie tā, ka šim sunītim kopā ar saimnieku ir ļauts uzturēties sabiedriskās vietās. Arī tā sabiedrībā tiek attīstīta vajadzīgā attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,” atzīmē labdarības fonda BeOpen valdes locekle Ingrīda Šmite.
“Ir jātic un jāstrādā”
Valmieras Viestura vidusskolā Roberts mācījās teātra klasē, padziļināti apgūstot humanitāros priekšmetus un teātra mākslu. Skolā darbojās teātra studija, tāpēc Roberta ikdienu aizpildīja arī mēģinājumi. Roberts ļoti lepojas ar to, ka studijas uzvestajā pasaku izrādē „Buratino” viņam, ratiņkrēslā esot, tika uzticēts spēlēt tēta Karlo lomu, ar kuru viņš spīdoši tika galā. Šīs nodarbības palīdzēja Robertam atvērties, attīstīt runas prasmi un pārvarēt kautrību. Vēl Roberts dzied korī un nodarbojas ar vokālu mūzikas skolā.
Mēs palūdzām Robertu kaut ko nodziedāt, un viņš ļoti skaisti izpildīja Renāra Kaupera “Manu dziesmu”. Tajā ir ļoti aizkustinoši vārdi – “Tāls ir zvaigznes ceļš, uz kurieni tev mani vest”. “Kad skolas izlaiduma vakarā Roberts izgāja uz skatuves un izpildīja šo dziesmu, visa zāle piecēlās kājās. Bet māmiņas un skolotājas pat apraudājās,” stāsta Inga. Renārs Kaupers un grupa “Prāta vērta” ir Roberta mīļākie izpildītāji.
Skolotāji vēl joprojām atceras Robertu un ļoti lepojas ar to, ka šis brīnišķīgais zēns ir pie viņiem mācījies. Savukārt Roberts ir priecīgs, ka skolā tiek veikts mūsdienīgs remonts un parādīsies speciāls lifts, ļaujot citiem bērniem ar īpašām vajadzībām brīvāk pārvietoties pa skolu.
Robertam ļoti patīk lasīt dažādus memuārus un slavenu cilvēku biogrāfijas. Viņš sapņo kļūt par sporta komentētāju un žurnālistu. Pirms kāda laikā piepildījās vēl viens Roberta sapnis – zēns iepazinās ar slaveno sporta komentētāju Anatoliju Kreipānu, kurš bija atbraucis pie viņa ciemos. Puisis aizturētu elpu pie TV ekrāna vēro visas spēles, kuras komentē Anatolijs Kreipāns. Tikšanās reizē Robertam bija iespēja sīkāk izjautāt par komentētāja darba niansēm Olimpisko spēļu laikā. Roberts ļoti lepojas arī ar to, ka viņa skolā ir mācījies divkārtējais olimpiskais čempions BMX riteņbraukšanā Māris Štrombergs, vēl Robertu iedvesmo basketbolista zvaigzne Kristaps Porziņģis. Nākotnē Roberts plāno turpināt mācības Vidzemes Augstskolā mediju jomā, lai kļūtu par sporta komentētāju.
Taču, lai realizētu savus plānus, viņam ir jāiztur vēl viens smags pārbaudījums – Robertam ir ļoti nepieciešama operācija, lai izstieptu kāju muskuļus. Pirmā šāda veida operācija Robertam tika veikta Latvijā, kad viņam bija 9 gadi. Pēc tās viņš mēnesi pavadīja ģipsī, nevarot pat pakustēties. Tas bija ļoti smagi. Operācijai sekoja aptuveni divu gadu intensīva rehabilitācija, pārvarot sāpes un izmisumu. Mediķi brīdināja – kauliem augot, kājas būs jāoperē vēlreiz.
Tagad zēns ir izaudzis un viņam vajadzīga ir vēl viena operācija. Lai pasargātu Robertu no liekām ciešanām, vecāki vērsās specializētā klīnikā Vācijā. Pavasarī Roberts apmeklēja ārsta-ortopēda konsultāciju Minhenes klīnikā SchonKlinik, kur viņam tika paņemtas visas analīzes un veikta pilna izmeklēšana. Vācu speciālisti ir pārliecināti, ka pēc operācijas zēns beidzot spēs iztaisnot kājas un varēs labāk noturēt līdzsvaru, uzlabosies arī koordinācija un vestibulārais aprāts.
“Pasaulē ir dažādi cilvēki. Taču labu cilvēku ir vairāk,” uzskata Roberts. Viņš ir pārliecināts, ka cilvēkiem ir jābūt atvērtiem un jāatbalsta vienam otru. Arī viņš pats cenšas būt tāds.
Bet māmiņa piebilst: “Mēdz būt dažādi. Brīžiem neiet uz priekšu, nesanāk nekas, un tevi pārņem izmisums. Tad pēkšņi – un viss izdodas! Ir jātic un jāstrādā. Tas, ka Roberts, kurš līdz tam brīdim nestaigāja, pēkšņi pats sāka pārvietoties pa māju ar rolatoru, bija brīnumus. Tagad viņš pat spēj palīdzēt vecmāmiņai virtuvē. Mēs esam ļoti pateicīgi visiem par atbalstu! Kad esi viens, nolaižas rokas. Bet kad līdzās ir saprotoši cilvēki, viss izdodas!”
Kā palīdzēt?
Minhenes specializētajā klīnikā SchonKlinik Robertu jau gaida. Operācija ir ļoti dārga – 13 tūkstoši eiro. Ģimenei pašai galā netikt. Brīnišķīgajam, uzcītīgajam, ļoti talantīgajam un ar milzīgu gribasspēku apveltītajam zēnam ir nepieciešama mūsu palīdzība.
Ziedojumu tālrunis 90006384 darbosies Roberta Jurkas atbalstam līdz 26. novembrim.
Labdarības fonds BeOpen ir atvēris Robertam kontu, lai palīdzētu viņam apmaksāt operāciju Minhenē.
Labdarības fonds BeOpen
Reģistrācijas nr. 50008218201
Konta nr. LV59 CBBR 1123 2155 000 10
Maksājuma mērķis: Zaļā lampa, palīdzība Robertam Jurkam
