Lasīšanas laiks: 10 min
Valmieras pasta un telefona centrāles bijušo ēku kompleksu Diakonāta ielā 6 ir iegādājušies divi jauni īpašnieki, kuri sākuši ēkas atjaunošanu. Par to, kas tur drīzumā šajā ēkā atradīsies, raksta turpinājumā, bet pirmajā daļā iepazīstināsim ar šīs ievērojamām pilsētas celtnes vēsturi.
Trīsreiz nopostīta un atkal atjaunota
Vispirms neliela atkāpe par telefona sakaru vēsturi Valmierā, kas aizsākās ilgi pirms pasta ēkas būvniecības, par ko liecina laikraksta “Vēstnesis” publikācija “Trīsreiz nopostīta un atkal atjaunota centrāle”.
“Interesanta ir Valmieras telefona centrāles attīstības gaita. Pirms kara centrālei jau bija 110 abonentu, kura, vāciem ienākot, tika pa daļai sabojāta un pie vācu armijas atkāpšanās jau bija ievērojami izpostīta. Lielinieki savā īsā valdīšanas laikā atkal atjaunoja centrāli, un viņu valdīšanai beidzoties, 1919. gada maija mēnesī, centrālei jau atkal bija pāri par 90 abonentiem. Valmieru atstājot, lielinieki galīgi izpostīja visu centrāles iekārtu, uzspridzinājot pat apakšzemes telefona kabeli pāri Gaujai. Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā Valmieras telefona tīkls ir plaši attīstīts un centrālei jau ir pāri par 200 abonentiem. Pašlaik centrāles attīstību stipri aizkavē kabeļa trūkums pāri Gaujai un nenokārtotais telpu jautājums, jo līdzšinējās telpas ir par mazām un valdība jau 2 gadu laikā nevar izšķirties, vai būvēt savu namu uz izdevīgiem nosacījumiem uz pilsētas piedāvātā gruntsgabala, vai pirkt gatavu privātu namu.
Jāpiezīmē, ka Valmieras centrālē bija arī pučista Oliņa galvenais rīcības centrs š. g. 21. janvāra naktī un no pučistiem tika terorizēti telefoniste Opmane un sargs Vīksne.” (Vēstnesis, 1927.10.01)
Lielākā un modernākā celtne Valmierā
Kā rakstīja laikraksts “Valmieras Avīze”, par jaunās pasta ēka būvniecību vēl nebija skaidrības 1929. gada sākumā. “Kur turpmāk būs pasts, telefona centrāle un apriņķa cietums? Uz Tieslietu ministra ierosinājuma Satiksmes ministrijā pacelts jautājums Valmierā satiksmes resoram celt, nevis jaunu ēku pilsētas malkas laukumā (pie policijas), bet šim nolūkam pārbūvēt tagadējo apriņķa cietumu. Pēdējam tādā gadījumā celtu jaunu ēku tur, kur tagad viņa lauksaimniecības ferma.” (Valmieras Avīze Nr.4, 15.02.1929.)
Taču tā paša gada maijā tomēr tika nolemts būvēt jaunu Valmieras pasta un telegrāfa kantora ēku, par ko ar patosu ziņo vietējā avīze. “Jaunu, grandiozu pasta-telegrāfa kantora ēku Valmierā jau šovasar nolēmis celt satiksmes resors Diakonāta ielā uz bijušā pilsētas malkas laukuma. Ēka būs lielākā un modernākā celtne Valmierā, kura valstij izmaksās ap 120000 Ls.” (Valmieras Avīze Nr.17, 17.05.1929.)
Savukārt jau 29.maijā Pasta un telegrāfa departamenta telpās Rīgā, Radio ielā notika būvdarbu izsole. (Valmieras Avīze Nr.18 24.05.1929.) Par to, ka iepirkumu procedūra tolaik bija daudz ātrāka nekā mūsdienās, liecina šī laikraksta ziņa:
“Jaunās pasta-telegrāfa ēkas būvdarbi uzsākti pagājušo sestdien, vispirms iemūrējot stūrakmeni. Ieskaitot plašās pagrabu velves, ēka būs četrstāvu, ar frontālo fasādi uz Dzirnavu un Diakonāta ielām un galveno ieeju šo ielu stūrī. Spriežot pēc arh. Zariņa izstrādātā plāna, ēka atstās monumentālu iespaidu un būs viena no grandiozākajām Valmierā. Viņa ieturēta modernā stilā, slaidās līnijās ar izcilām trijstūru kolonām un romāniskiem durvju portāliem fasādē. Virs galvenās ieejas, slaidā frontona galā paredzēts pulkstenis, kurš būs tālu saskatāms pilsētā. Ēkas būvdarbi uzdoti uzņēmējam Irbem, zem inženiera Bērziņa tehniskās uzraudzības. Celtni paredzēts nobeigt divos gados, korpusu jau šogad dabūjot zem jumta.” (Valmieras Avīze Nr.26 19.07.1929.)
Kā ziņoja “Valmieras Avīze”, jau pēc nepilna gada, 1930. gada 1. jūlijā Valmieras pasta-telegrāfa kantoris sāka darboties jaunbūvētā nama otrajā stāvā, savukārt tā paša gada 1.novembrī tas sāka pilnvērtīgu darbu arī pirmajā stāvā.
1931.gada 1.janvārī laikraksts “Vēstnesis” ziņoja par jaunas telefona centrāles uzstādīšanu Valmierā
Telefona centrāle, foto no laikraksta “Vēstnesis” (1931.01.01)
“Komutators 480 vietējiem abonentiem ar 3 daudzk. laukiem un optiskiem izsaukšanas un beigu signāliem. 3 darba vietas — komutatori ar daudz laukiem tālsatiksmei. Centrāle tiek “barota” no akumulatoriem, kuri atrodas nama pagraba telpās, divus stāvus zemāk, ieeja pa citām trepēm. Pēdējais apstāklis stipri traucējošs. Abonentu un tāļvadu izsaukšanai uzstādīti divi pt. d. darbnīcas polu mainītāji ar Volframa kontaktiem, kādēļ tie pagaidām darbojas ļoti labi. Pārdošanas vadi starp vietējo un tālsatiksmes centrālēm — komutatoriem atkrīt, jo pieteikumus izraksta vietējo komutatoru apkalpotājas un pasniedz tālsatiksmei, pēdējā vietējos abonentus dabū pati. Vairākas bezmaksas centrāles un punkti ieslēgti kā tālsatiksmes, tā vietējos komutatoros. Centrālē uz 1.janvāri š. g. 280 abonenti, 24 tālvadi un 4 sarunu punkti, kurus jāapkalpo tikai 8 telefonistēm, pie kam arī astoto izdevās tikai ar lielām pūlēm izkaulēt. Telefona kantoris decembra mēnesī pagājušā gadā pievienoja no jauna 21 maksas abonentus.”
Skats uz pasta ēku Valmiera, Diakonāta ielā, 1938.gads (foto no Valmieras muzeja krājuma)
Skats uz Valmieras centru, kurā redzama arī Valmieras pasta ēka, 1937.gada vasara (foto no Valmieras muzeja krājuma)
Nopostīta un atdzimusi jau ceturto reizi
Otrā pasaules kara beigās, 1944.gadā pasta un telefona centrāles ēka cieta ugunsgrēkā un tika atjaunota vien desmit gadus vēlāk. 1954.gada 7.novembrī laikraksts “Liesma” ziņoja, ka uz Oktobra svētkiem Valmieras rajona iedzīvotāju lietošanā tika nodota jaunā pasta ēka. “Sakaru kantora ēkā ievērojami uzlabojušies sakaru darbinieku darba apstākļi un klientu ērtības. Šīs ēkas kubatūra sastāda 7000 kubikmetru. Telefona centrālā stacija apgādāta ar visjaunāko aparatūru. Labi un gaumīgi iekārtotas operāciju zāles un darba istabas, sarkanais stūrītis un citas telpas. Ērtās telpas un jaunā uzlabotā iekārta dod iespēju ātrāk veikt visas operācijas, labāk apkalpot iedzīvotājus.”
Atjaunotā pasta ēka 1954./55.gada ziema (foto no Valmieras muzeja krājuma)
Skats uz pasta ēku 1955.gadā ar Ļeņina pieminekli priekšplānā (foto no Valmieras muzeja krājuma)
Jauna lappuse Valmieras pasta-telegrāfa ēkas vēsturē tika pāršķirta 1963.gada nogalē, kad tika pabeigta piebūves būvniecība. Šajā ēkas daļā 1.stāvā pašlaik atrodas bankas “Citadele” filiāle.
Jaunuzceltā sakaru kantora piebūve, 1963.gads (foto no laikraksta “Liesma”)
Laikraksts “Liesma” 1963.gada 7.novembra numurā rakstīja: “Celtnieki sakarniekus uz svētkiem iepriecinājuši ar jauno kantora piebūvi. Pirmajā stāvā pašreiz jau uzstāda telefona tālsarunu komutatoru, otrā stāvā sāk montēt aparatūru. Trešais stāvs domāts jaunajai automātiskajai telefona centrālei.”
Savukārt 1974.gadā sāka tapt sakaru mezgla piebūve. Kā 1974.gada 6.augustā rakstīja laikraksts “Liesma”, “Jaunā piebūve sakaru mezgla ēkai palīdzēs tālāk pilnveidot sakarnieku darbu. Radīsies iespēja paplašināt esošo pilsētas telefona centrāli, uzstādīt jaunu modernu aparatūru telefona un telegrāfa sakariem. Šeit atradīsies arī sarunu vieta.”
Sakaru mezgla ēkas piebūves jaunceltne, 1974.gads (foto no laikraksta “Liesma”)
Ēka tika nodota ekspluatācijā 1976.gada pavasarī. “Valmierā, Gaujas labajā krastā, izaugusi jauna moderna ēka. Tas ir rajona sakaru mezgla jaunais korpuss. Te atklāta jauna sarunu vieta. No šejienes ar taksofonu palīdzību var ātri izsaukt jebkuru Rīgas pilsētas telefona abonentu, pieteikt tālsarunas ar visām mūsu Dzimtenes pilsētām un lauku ciematiem. Gaišo un ērto telpu modernais interjers patīk gan sakaru mezgla darbiniekiem, gan klientiem. Jaunajā korpusā iekārtotas telpas rajona sakaru mezgla darbiniekiem – gan darbam, gan atpūtai. Augšējos stāvos izvietosies automātiskā telefonu centrāle. Paredzams, ka desmitajā piecgadē telefonu abonentu skaits Valmierā un rajonā tālāk palielināsies,” (“Liesma”, 10.03.1976.)
Sakaru mezgla jaunais korpuss, 1976.gads (foto no laikraksta “Liesma”)
Telefona kabīnes jaunajā sarunu vietā, 1976.gads (foto no laikraksta “Liesma”)
1976.gada vasarā blakus jaunajai sakaru mezgla piebūvei sāka būvēt pirmo no deviņstāvu mājām (foto no laikraksta “Liesma”)
Taču līdz jaunajās telpās tika uzstādīta modernā centrāle, nācās gaidīt vēl divus gadus. 1977.gada nogalē laikraksts “Liesma” rakstīja par “draudzības ģeogrāfiju”, jo topošās centrāles veidošanā iesaistījušās PSRS “brālīgās republikas” un citas sociālisma valstis. “Šajās dienās sakaru tehniskās ekspluatācijas mezgls saņem pēdējos aparatūras sūtījumus. Jaunajā telefonu centrālē uzstādītās metāla konstrukcijas izgatavotas Baltkrievijas PSR, bet automātiskās telefonu centrāles aparatūra tiek komplektēta no Ļeņingradā, Pleskavā un Maskavā izgatavotajiem ražojumiem. […] Sevišķi augstu izcilās kvalitātes dēļ sakaru tehniskās ekspluatācijas mezgla kolektīvs vērtē Čehoslovākijas Sociālistiskajā Republikā izgatavoto daudzkanālu blīvēšanas aparatūru savienošanas līniju organizēšanai starp lauku un pilsētu telefonu centrālēm.” (23.12.1977.)
1978.gada jūnijā jaunā automātiskās telefona centrāle tika nodota ekspluatācijā. Kā rakstīja laikraksta “Cīņa”, “Valmierā pabeigta jauna tipa automātiskās telefona centrāles montāža 2000 abonementiem. Līdz ar to pilsētā uz katriem trim vai četriem iedzīvotājiem būs viens telefons.”
Jaunā centrāle sāk darbu. (foto no laikraksta “Liesma”)
Tā laika telefona centrāles darbinieks AINARS RENCIS atceras:
“Pēc Rīgas elektromehāniskā tehnikuma beigšanas 1977. gadā notika absolventu sadale. Automātisko elektrosakaru specialitātes absolventi tika nosūtīti uz sakaru uzņēmumiem, kas tolaik saucās “Sakaru tehniskās ekspluatācijas mezgls” (STEM) – tagadējā “Lattelecom” analogs. Mūsu kursā bijām divi valmierieši, un abi tikām uz Valmieras STEM, kura mītnes vieta bija piebūvē pie pasta ēkas.
Pirmajā stāvā atradās “Līniju aparātu zāle” (LAZ). Tur bija izvietotas tālsakaru līniju gala iekārtas, kas nodrošināja sakarus gan ar galvaspilsētu, gan ar toreizējā Valmieras rajona pilsētu un lauku centru telefona centrālēm. Tajos laikos telefona sakari tika organizēti vienīgi pa gaisvadu līnijām vai svarīgākos virzienos pa zemē ieguldītiem kabeļiem.
Otrais stāvā bija izvietots “Kross” – telpa, kurā atradās iekārta, kas nodrošināja LAZ sakaru kanālu un Valmieras pilsētas telefona abonentu līniju pievienošanu “Automātiskajai telefonu centrālei” (ATC), kas atradās ēkas 3. stāvā un kurā arī bija mana pirmā darba vieta. Tā vēl bija Valmieras pirmā automātiskā telefonu centrāle, kas darbojās pēc tā saucamā dekāžu – soļu principa. Ar telefona ciparripu sastādītā numura impulsus saņēma releji, kas darbināja dekāžu – soļu meklētājus, kas savukārt izveidoja savienojumu starp abonentiem. Tās bija elektromehāniskas ierīces un prasīja nepārtrauktu uzraudzību, regulēšanu un remontu. Ar to ikdienā nodarbojās ap 5 darbiniekiem darba laikā un viens dežurants ārpus darba laika. Iekārtas darbojās jau no 60-to gadu sākuma, bija nolietojušās, tāpēc darba bija daudz.
Soļu meklētāju darbību pavadīja paskaļš troksnis un pēc skaņas ļoti labi varēja spriest par centrāles noslodzi attiecīgajā brīdī. Pat, ejot garām ēkai, ārpusē bija dzirdama centrāles skaņa. Visiespaidīgākais brīdis, protams, bija gadumijas pusnakts, kad skaņa sasniedza maksimumu un tai vēl pievienojās signalizācijas troksnis, ko izraisīja no pārslodzes atslēgušies drošinātāji. Tad pagāja vairākas stundas, līdz viss nomierinājās un izdevās iekārtas savest kārtībā.
Šajā darbā nostrādāju vienu gadu. 1978. gadā jaunajā piebūvē uz Gaujas pusi tika samontēta un sāka darboties jaunā koordinātu sistēmas ATC, kas bija modernāka un klusāka, bet bija pienācis laiks, kad mani iesauca armijā.”
Latvijas Pasta 1. nodaļa Diakonāta ielā 6 darbojās līdz pat 2008. gadam. Pēc tām tā tika pārcelta uz Rīgas ielu 34. Arī sakaru mezgla daļa līdz ar ciparu tehnoloģiju attīstību SIA “Lattelecom” kļuva nevajadzīga. Atsevišķas telpas tika izīrētas “Parex” bankai (tagad banka “Citadele”) un fitnesa zālei. Taču pašlaik ēkas komplekss ir pārdots jauniem īpašniekiem, kur sākuši īstenot ēkas atjaunošanu. Par to varēsiet lasīt publikācijas otrajā daļā.
