Lasīšanas laiks: 3 min
Portāls “Valmieras Ziņas” aizsāk jaunu rakstu sēriju – “Valmieras namu vēsture” un aicina portāla lasītājus iesūtīt informāciju un fotogrāfijas uz redakcija@valmieraszinas.lv raksta papildināšanai! Savas atmiņas par šo ēku varat pievienot arī rakstot komentāru.
Kafejnīca “Sports” jeb tautā sauktais “Mironītis” savulaik bija populāra valmieriešu satikšanās vieta, kur baudīt gardu ēdienu, dzērienus un kārumus. Īpaši gards te bijis saldējums. Valmieras namu vēsturē atskatīsimies uz namu Rīgas ielā 43.
Iznīcinot pareizticīgo draudzes veco kapsētu, 1966.gadā padomju darbaļaužu ērtībām uzcēla nelielu kafejnīcu, tautā sauktu par “Mironīti”, liecina Valmieras muzejā pieejamā informācija.
Aleksandrs Višņevs, rakstot par Valmieras Sv.Radoņežas Sergija pareizticīgo baznīcas un draudzes vēsturi, piemin būvdarbu laikā atrastos cilvēku kaulus un stiprajās lietusgāzēs izskaloto zīdaiņa kapakmeni.
“Mironītim” bijis arī tas gods būt vienai no Valmieras ēkām, kas spilgti aprakstīta rakstnieka Miervalda Birzes 1976.gadā izdotajā grāmatā “Rozā zilonis”:
“Stikla būra iekšpuse bija spodra un kārtīga. Galdi ar lakotas šķiedras virsu. Sēdekļu atzveltnes maigi apņēma muguru un neļāva piecelties, kamēr nebija izdzertas divas “Biser” glāzes. Pēc otrās Bērtulis pamanīja, ka ledusskapis aiz bufetes tik liels, ka tajā iespējams noglabāt veselu vērsi, bet vīns tomēr remdens, ka mūzikas automātam visi taustiņi, bet šodien tas nedarbojas, ka vienā pusē logi līdz grīdai lieli, bet otrā sienā pie griestiem kā cietumā.”
Lai gan kafejnīcai nosaukums bija “Sports”, nevienam tā laika valmierietim nebija jāmulst, kad draugi pateica “tiekamies “Mironītī””.
“To, ka šī kafejnīca celta uz kapiem, mani kā tā laika jaunieti vispār neuztrauca. Es nekad arī nevienam nejautāju, kāpēc šo kafejnīcu sauca par “Mironīti”. Tikai tad, kad es kļuvu par skolotāju un interesējos par novada vēsturi, uzzināju, ka tur bija kapsēta,” portālam “Valmieras Ziņas” pastāstīja Ineta Amoliņa, Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja.
Viņa atceras, ka kafejnīca bija ļoti iecienīta valmieriešu un pilsētas viesu vidū. “Algas dienu mēs, skolotāji, vienmēr svinējām “Mironītī”. Tur bija ļoti garšīgs saldējums, varēja uzreiz nopirkt arī salātiņus, kas vitrīnā bija izlikti – Valmieras salāti, vinegrets un rosols. Salātu dekors vienmēr bija četrās daļās sagriezta ola.”
“Kafejnīcas dizains bija atbilstošs padomju garam. Grīdu klāja raibas flīzes, sienas bija ar koka apdari.
Kafejnīca bija ļoti iecienīta jauno māmiņu vidū, jo ēkai bija zemi logi – ratiņus ar visu bērnu varēja atstāt ārpusē pie loga, kamēr māmiņas pusdienoja. Mēs tur vienmēr satikāmies un dzērām saldējuma kokteili,”
atceras I.Amoliņa.
Viņa atceras, ka saldējums un saldējuma kokteilis tajā laikā bija kafejnīcas firmas zīme, jo ikdienā kioskos saldējumu tik viegli nopirkt nevarēja, bija jāstāv garā rindā un veikala saldējums ne vienmēr bija pa prātam. “Tāpat firmas ēdiens “Mironītī” bija antrekots ar vēršaci. To vēlāk iemācījos arī gatavot pati, ģimenei ļoti garšo. Savukārt nekur citur kā “Mironītī” tik gardu “Jūras” kūku nobaudīt nevarēja. Arī kafija bija ļoti garšīga.”
Kā liecina Valmieras muzejā pieejamā informācija, deviņdesmito gadu nogalē īsu brīdi šajā ēkā atkal darbojās kafejnīca, vēlāk – mēbeļu veikals, bet no 2009.gada te iekārtojies veikals “Eži”.
Eži tajā ēkas daļā atrodas jau septiņus gadus? oh, kā laiks skrien…
Vēl var pieminēt, ka kafeinīca bija iecienīta 2. vidusskolas skolnieku vidū, kam bija lieka kapeika – starpbrīžos varēja paspēt aizskriet pāri ceļam un nopirkt kūciņu (“Jūru” vai “Dzelzsceļnieku”).