Tikšanās ar filmas “Dvēseļu putenis” aktieriem kinoteātrī “Gaisma” (3)

Kopš 8.novembra, kad Rīgā „Kino Citadele” 14 zālēs visu vakaru tika demonstrēta ilgi gaidītā Dzintara Dreiberga Latvijas kara drāma „Dvēseļu putenis”, kad visā Latvijā joprojām kinoteātri ir pilni skatītājiem, jau pēc 11 dienām spēlfilma ir sasniegusi rekordlielu skatījumu skaitu, un tā nav Like īkšķīša nospiešana Facebookā…

Otrdien, 19.novembrī, Valmieras kinoteātrī „Gaisma” ar skatītājiem tikās masu skatu koordinatore Māra Siliņa un aktieris Mārtiņš Vilsons, kas filmā atveido galvenā varoņa Artūra Vanaga tēvu.

Pagājušajā gadā kino cienītāji baidījās, ka, beidzoties programmai „Latvijas filmas Latvijas simtgadei”, kinoteātros ilgi vairs nebūs redzamas latviešu filmas, taču, kā tikšanās laikā teica Mārtiņš Vilsons, 101 ir vairāk nekā 100! „Dvēseļu putenis”   (un reklāmā jau nākamā – Viestura Kairiša „Piļsāta pi upis”) pierāda, ka ar latviešu kino viss ir kārtībā un ar Latvijas simtgadi nekas nebeidzas.

Ir diezgan neiespējami pateikt par „Dvēseļu puteni” ko tādu, kas jau nav redzēts internetā vai lasīts presē, jo gan ar režisoru Dzintaru Dreibergu, gan galvenās lomas atveidotāju Oto Brantevicu bijušas intervijas „Dienā”, „Ievā”, „Ir”, „Latvijas Avīzē”… Varbūt mazliet mulsina fakts, ka gandrīz katrā medijā ir minēts atšķirīgs filmas tapšanas laiks, bet Māra Siliņa to skaidro ar to, ka atskaites punkts katram ir savs – tieši filmēšana notikusi pēdējos divus gadus, bet režisoram un scenāristam bijis liels darbs vairāku gadu garumā pirms tam, uz filmas pirmizrādes laiku tie ir 6 gadi.

Jautāts par kurioziem filmas tapšanas laikā, Mārtiņš Vilsons, kas filmu noskatījies jau divreiz, mazliet aizsvilstas: Kādi kuriozi? Tas bija smags darbs! Jelgavas operācijā, kas vairāk pazīstama ar nosaukumu kā Ziemassvētku kaujas, visi saprata, ka latviešiem ir milzīgs gara spēks, kas pārauga cīņas sparā. Sibīriešu pulki atteicās iet kaujā, bet latvieši cīnījās par savu valsti. Aktieriem bija smagi, bet toreiz tiem 15-18 gadus vecajiem jauniešiem bija 20-30 reizes grūtāk!

Aktieri visiem skatītājiem nodeva sveicienus no režisora, bet Māra aicināja apmeklēt filmas mājaslapu https://www.dveseluputenis.lv/lv/, noskatīties arī filmas aizkadrus, kā arī novēlēja, lai „Dvēseļu putenis” paliek katram sirdī!

Filmas tapšanas sākumā scenāriste bija Māra Svīre, taču ar viņu režisora idejas netika realizētas, un par filmas scenāristu kļuva Boriss Frumins, režisora skolotājs Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā. Viņš ir pasaules līmeņa latviešu režisors un scenārists, režijas profesors Ņujorkas Universitātē. Arī filmas mūzikas autore Lolita Ritmanis ir slavena komponiste un Emmy balvas laureāte, bet jaunās paaudzes operatoru Valdi Celmiņu daudzi režisori sauc par savām acīm, rokām un kājām, viņš ir operators vairāk nekā 50 filmām.

Visa filmas komanda un arī režisors par milzīgo darbu ir pelnījuši labi atpūsties, bet Mārtiņš Vilsons, jautāts par režisora nākotnes idejām vai atpūtu, noslēpumaini atbild – režisoram ideja ir, pat veselas trīs, bet nestāsta!…

Filmā piedalījās milzīgs skaits brīvprātīgo, tajā skaitā arī no Valmieras. Viens no tiem – Valdis Ķīķeris – bija ieradies arī uz 19.novembra seansu un dalījās savos iespaidos: Kā brīvprātīgais filmas uzņemšanā piedalījos 3 pilnas dienas. Filmu skatījos pirmo reizi, sevi ieraudzīju. Uzņemšanā jutos štruntīgi, jo biju baņķieris, kas gūst no kara labumu. Es gan būtu priecīgāks ar plinti plecos!

Sarunā atklājās, ka Valdim šī nebūt nav pirmā filma, viņš jau ir kastingu aģentūras datu bāzē, filmējies tādās Latvijas simtgades filmās kā „Baltu ciltis”, „Paradīze 89”, „Nameja gredzens”… Intensīvāka filmēšanās bijusi tieši uz Latvijas simtgadi, bet ir sadarbojies arī ar ārzemniekiem.

Ja Tevi kā otrā plāna aktieri filmē tuvplānā, tad esi „labs produkts”, kuru iesaka turpmākiem projektiem. Svarīgi ir censties, bet nepārcensties! Filmas tapšanas laikā ir daudz atgriezumu, kuri netiek izmantoti. „Dvēseļu putenī” režisors reizēm izmantoja pārsteiguma momentus, kad aktieri pirms tam netika sagatavoti konkrētai darbībai, līdz ar to viss sanāca dabiskāk.

100 gadu sena vēsture ir daudz vai maz? Vai no skolas laikiem kaut ko atceramies par Ziemassvētku kaujām, Tīreļpurvu un Nāves salu? Ja mācību viela ir aizmirsusies vai paslīdējusi garām, tad „Dvēseļu putenis” ir īstā vēstures stunda! Varbūt arī daudzi vaimanologi pēc filmas noskatīšanās sapratīs un novērtēs, cik labi mēs dzīvojam šodien un par kādu cenu ir pirkta Latvijas brīvība…