Lasīšanas laiks: 8 min
Nē, nē, Gauja nav izgājusi no krastiem! “Straume” ir jaunā latviešu animācijas filma, kuras režisors ir Gints Zilbalodis. Ceturtdien, 5.septembrī, režisors kopā ar producentu Matīsu Kažu tikās ar kinoskatītājiem Valmierā – vispirms kinoteātrī “Gaisma”, pēc tam Valmiermuižā. Abās vietās bija liela interese par filmu un tās tapšanu.
Lai gan Matīss Kaža izteicās, ka latvieši ir diezgan kūtri uzdot jautājumus, šķiet, pirmo reizi bija situācija, ka kinoteātra zālē pacēlās roku mežs, un filmas veidotāji laika trūkuma dēļ pat nepaspēja atbildēt uz visiem jautājumiem. Domājams, ka tas nebija tikai tāpēc, ka labākā jautājuma autoram tika apsolīta dāvanu paka ar filmas simboliku (T-krekls u.c. suvenīri), bet gan tāpēc, ka kinomīļi tiešām gribēja uzzināt ko vairāk par šo filmu. Interese par “Straumi” ir ļoti pamatota, jo prestižajā Kannu kinofestivālā tā piedzīvojusi vairāku minūšu stāvovācijas un ne tāpēc, ka “Straume” konkursā bija vienīgā animācijas filma. Savukārt Ansī filmu festivālā šī gada jūnijā “Straume” ieguvusi pat četras balvas! Tā saņēma žūrijas un skatītāju balvu, godalgu par labāko pilnmetrāžas filmas mūziku, kā arī balvu-atbalstu filmas tālākai izplatīšanai Francijā.
Auditorijas iesildīšanai pirmo jautājumu režisoram uzdeva Matīss Kaža.
Kāpēc tieši Kaķis un kā šī ideja radās?
Ideja radās jau vidusskolā, kad man bija šāds kaķis un es veidoju īsfilmu par kaķi, kurš pārvar bailes no ūdens. Filmu pabeidzu 2012.gadā, pa vidu veidoju citas filmas, bet 2019.gadā nolēmu atgriezties pie šī stāsta un veidot jau pilnmetrāžas versiju. Jā, process bija ilgs – pieci gadi, bet tāds ir vidējais animācijas filmu veidošanas laika periods.
Šī bija pirmā filma, kuru veidoju komandā, jo iepriekš visus filmas darbus veicu viens pats: rakstīju scenāriju un mūziku, montēju. Tajā skaitā arī pirmo pilnmetrāžas filmu “Projām”. Bet tad nonācu pie domas, ka pienācis laiks sadarboties ar komandu un paralēli radās arī ideja, ka būtu interesanti veidot stāstu par kaķi, kurš ir neatkarīgs individuālists, bet plūdu ietekmē ir spiests kontaktēties un pieņemt citus. Es ļoti identificējos ar šo kaķi, jo man arī bija bail, bija milzīga atbildība par komandu. Es arī gribēju filmu bez dialogiem, tā savas filmas vienmēr esmu veidojis, jo visu var saprast bez vārdiem.
Suņa tēls arī paņemts no maniem diviem suņiem, kurus apvienoju vienā. Suns ir paklausīgs un pretējs neatkarīgajam Kaķim, bet būtībā patiesība ir pa vidu, jo svarīgi ir gan sadarboties, gan būt neatkarīgam.
Lai parādītu stāsta galveno tēmu – vēlmi būt pieņemtam un atrast savu domubiedru grupu – prātoju, kādus vēl zvērus varētu iekļaut filmā. Un tā filmā ienāca Lemurs un Putns, kuri grib, lai bars viņus pieņem. Bija svarīgi, lai visi šie tēli ir savstarpēji saistīti, nevis nejauši izvēlēti. Kapibara ir vienīgais nemainīgais tēls, kas neko īpaši neiemācās. Mierīgais pacifists, kurš ar visiem grib draudzēties, un ar viņu labi satiek gan kaķi, gan suņi, gan citi dzīvnieki. Kapibaras dzīvo Dienvidamerikā un ir lielākie grauzēji pasaulē.
Plūdi, ceļš un fons ir veids, kā es varu šo stāstu pastāstīt bez dialoga. Kaķa emocijas var parādīt ar ūdens, gaismas un mūzikas palīdzību, tas viss savstarpēji nekonkurē. Ja būtu dialogi, visa uzmanība tiktu pievērsta vārdiem.
Noteikti ir vērts skatīties filmu uz lielā ekrāna, lai var pilnībā izjust attēlu un skaņu.
Kāpēc filmas nosaukums ir “Straume”?
Tas, protams, saistīts ar ūdeni un arī ar Kaķi, kurš sākumā ir devies pret straumi, dara visu pa savam, bet pēc tam pieņem citus un ļaujas straumei.
Kompliments par filmas mūziku un arhitektūru – fantastiski! Kā jūs to izvēlējāties?
Es piedalījos mūzikas veidošanā, bet man nav lielas pieredzes, neesmu gājis mūzikas skolā, bet iepriekšējā filmā es to darīju elektroniski datorā. Šajā filmā es darīju līdzīgi, jo man svarīgas ir emocijas, nevis loģika. Kad rakstu scenāriju un vēl nemaz nezinu, kā filma beigsies un kas notiks, mūzika ir kā atslēga visam, tā man palīdz atrast idejas, tā vada filmu, nevis kā citās filmās, kad mūzika tiek piesprausta pa virsu pašās beigās. Kad pamats bija izdarīts, tika piesaistīts komponists Rihards Zaļupe, kuram ir daudz lielāka pieredze nekā man. Viņš palīdzēja visus šos skaņdarbus savīt kopā, lai viss ir viendabīgāks. Mēs mūziku ierakstījām ar orķestri “Simfonietta Rīga”, kas man bija ļoti īpašs baudījums. Mūzika datorā un orķestra izpildījums ir milzīga starpība! Un uz lielā ekrāna to var ļoti izjust.
Runājot par filmas arhitektūru, mums bija doma, lai vide sākumā ir daudzmaz pierasta, ne tik ļoti eksotiska, bet, stāstam turpinoties, vide kļūst aizvien neparastāka un sirreālāka. Mēs nemēģinājām kopēt kādu reālu vietu pasaulē, bet apvienojām elementus, lai saprastu, šī māja izskatās bailīga vai mistiska, lai saprastu Kaķi.
Skatoties filmu, radās asociācijas par Bībeles tēmu – Grēku plūdi un Noasa šķirsts. Vai jūs izmantojāt šo saistību?
Jā, es redzu šo saistību, bet tas nav īsti apzināti. Viss sākās ar kaķi, kuram bail no ūdens. Tas nevienam nav jāpaskaidro, visiem cilvēkiem tas ir pašsaprotami. Un tad es domāju, kā šīs bailes izstiept maksimāli lielas, tāpēc ir šie plūdi, lai bailes patiešām ir bailīgas. Man grūti taisīt atsauces uz citiem darbiem, tā mans prāts nestrādā. Man ir svarīgi atrast savu personīgo aspektu. Ja mēs visu līdz galam neizskaidrojam un neesam tik tieši, mēs ļaujam arī skatītājiem nedaudz interpretēt un piedalīties procesā. Manuprāt, skatītājs nav ieinteresēts, lai viņam visu gatavu iebāž ar karoti mutē, bet gan ļauj domāt. Mēs dodam pavedienus, kas varētu būt noticis pirms šiem notikumiem un kas notiks pēc tam, bet nepasakām visu priekšā. Arī filmas sākumā ir laiva, kas liek domāt, ka varbūt šie nav pirmie plūdi un varbūt nebūs arī pēdējā reize…
Kāpēc radās plūdi?
Man nav izplānota visa šīs pasaules vēsture, un tas varbūt pat nav svarīgi. Galvenais, ka Kaķim ir bailes un viņš atrod veidu, kā tās pārvarēt vai vismaz sadzīvot ar šīm bailēm. Man nav tādas konkrētas atbildes, es zinu tikai to, kas notiek uz ekrāna.
Vai ir kāda svarīga daļa, par kuru jūs uztraucāties, ka auditorija varētu nesaprast?
Protams, visā šajā procesā man bija šaubas par sevi, atbildība par komandas cilvēkiem, jo es to darīju pirmo reizi. Attiecībā tieši uz stāstu man bija šaubas par pēdējo ainu, jo svarīgi, lai beigas būtu negaidītas – es par to uztraucos. Ainu pēc titriem mēs pielikām pašās beigās, mēnesi pirms pirmizrādes. Tas nebija scenārijā. To rakstot, stāsts laika gaitā mainījās, turpināja attīstīties.
Daži filmas skatītāji ir raudājuši. Vai jūs arī esat apraudājušies?
Mums bija ļoti emocionāla filmas pirmizrāde Kannu filmu festivālā. Tur publika ir kritiska un skarba, bet šo stāstu uztvēra ļoti pozitīvi. Uz Kannām bija aizbraukusi visa filmas komanda, un tur bija tā vieta, kur es biju vistuvāk asarām…
Filmā bija cilvēku radīta vide. Vai bija ideja iesaistīt arī pašus cilvēkus?
Nē, šādu domu es pat nebiju apsvēris, jo zināju, ka filma būs bez dialogiem. Ja būtu cilvēki, viņi runātu. Šai filmai ir tas pluss, ka to var skatīties gan jauni, gan veci, gan Latvijā, gan visā pasaulē, tā nav jātulko. Ar dzīvniekiem skatītājs var projicēt savas emocijas, un tas viss kļūst par kaut ko universālāku.
Kurai filmai bija vieglāk atrast auditoriju?
Domāju, ka šai filmai bija vieglāk. Tiklīdz filmu paņēma Kannās, uzreiz visā pasaulē bija ļoti liela interese. Mēs atradām izplatītājus visā pasaulē un, iespējams, ka šī būs Latvijas filma, kuru pasaulē redzēs visvairāk. Filma “Projām” bija domāta šaurākai auditorijai, vairāk pieaugušajiem, bet šī ir ģimenes filma.
Kā veidojās filmas komanda?
Sākumā tika piesaistīts Matīss kā filmas līdzautors, mēs kopīgi rakstījām scenāriju. Matīss gan iepriekš nekad nebija producējis animācijas filmu, tāpēc sākumā mazliet uztraucos, bet laika gaitā sapratu, ka mēs labi saprotamies Bez Matīsa mēs neatrastu arī lielo komandu. Bija nepieciešams finansējums, kas ir trīs valstu (Latvijas, Francijas un Beļģijas) kopprodukcijas darbs. Sākām savu studiju Rīgā – tas man bija liels izaicinājums, nekad nebiju to darījis, jo visu laiku strādāju no mājām. Biju kā Kaķis, kurš ielec ūdenī un sāk peldēt. Pakāpeniski meklējām citus māksliniekus Latvijā. Mums nav liela kino industrija. Piemēram, Francijā ir apmēram 80 animatoru skolas, uz katru pozīciju, ko meklējām, uzreiz pieteicās ap 100 cilvēkiem! Latvijā nācās pašiem apmācīt cilvēkus un izveidot infrastruktūru. Piemēram, ūdens atveidošana tehniski ir ļoti sarežģīta, ko es galīgi nesaprotu, bet bija mākslinieki, kas izprot fiziku. Bija prasmīgi animatori, kas mācēja šos tēlus tā atdzīvināt, kā es pats to nebūtu spējis. Latvijas mērogam filmas budžets ir ļoti liels, bet Francijai – ļoti pieticīgs, tāpēc mēs meklējām jaunus animatorus, kuriem šī bija pirmā pieredze pēc skolas. Tas bija lētāk un nāca arī par labu filmai, jo visi bija ļoti entuziastiski un gribēja sevi pierādīt.
Attiecībā uz vizuālo stilu man bija mērķis panākt balansu. Lai ir pasaule, kur var sajust visas tekstūras, ūdens šļakatas, kur viss ir ievelkošs, kur mēs nevērojam to no malas, bet it kā esam blakus šiem tēliem. Tajā pašā laikā, ja filmas varoņus veidotu reālistiskus, tie būtu pārāk sintētiski, datorā animēti, nebūtu tik simpātiski, tāpēc ir svarīgi, lai tēli būtu grafiskāki, lai mēs redzētu arī otu triepienus.
Vai jūs mēģinājāt sevi ierobežot ar filmas garumu?
Tas ir arī praktisks jautājums, ir jāizplāno, jo viss saistīts ar filmas budžetu. Ir gan lietas, ko grūti paredzēt. Viena versija bija mazliet garāka, un producenti prasīja, lai nedaudz saīsinu filmu, bet tas pat nāca par labu, jo filma kļuva kodolīgāka, atteicāmies no liekā. Tagad ir sajūta, ka visu laiku ir virzība uz priekšu.
Kā tikšanās laikā minēja filmas režisors, šī ir ģimenes filma, kur liela nozīme cilvēku empātijai, kur, iespējams, skatītājiem nobirs arī pa kādai asarai… Fantastiskās dabas ainas, ūdens un straumes spēks, kaķa acis un ķermeņa stāsts, dzīvnieku savstarpējās attiecības neatstāj vienaldzīgu nevienu skatītāju.
