Lasīšanas laiks: 3 min
Ieejot Valmieras Eko laukuma angārā Dzelzceļa ielā 5, redzamas atkritumos nodotas lielgabarīta lietas – televizori, ledusskapji, veļasmašīnas u.tml. Starp tām – durvis uz nelielu telpu, kur brīnumā iepletīs acis ne tikai vēsturisku lietu kolekcionāri.
Kopš SIA “ZAAO” ieviesta atkritumu šķirošana – 2000.gadu sākums, sākta arī vēsturisko priekšmetu glabāšana. Tie stāsta par cilvēku sadzīvi un interesēm pirms vairākiem gadu desmitiem.
“Arī atkritumos nodotās lietas liecina par to, kā cilvēki dzīvojuši. Katrai šajos plauktos ir savs stāsts,”
norāda Ginta Gailuma, SIA “ZAAO” Šķiroto atkritumu savākšanas daļas vadītāja.
Sapnis ir reģionālajā atkritumu apsaimniekošanas centrā “Daibe” iekārtot muzeju, kur šīs lietas skaisti novietot, lai centra apmeklētājiem būtu tās ērti apskatīt. “Kādam tas liks atcerēties bērnību. Piemēram, šīs konfekšu bundžas – mēs taču no mammas plaukta, kur zem drēbēm kārba bija paslēpta, kamēr viņa neredz, pa kluso konfektes “Esmeralda” čiepām.” No senākiem laikiem saglabājušās lielas koka slēpes, apmēram, septiņus kilogramus smagas, komplektā ar brillītēm un slēpošanas cepuri. “Bērniem šīs lietas neraisa atmiņas, bet daudziem pieaugušajiem gan, savukārt skolēniem ir interesanti vēsturi ieraudzīt.” Katra lieta simbolizē tā laika kārtību un sadzīves situāciju: kafijas bundža – lai to iegūtu, vajadzēja būt labiem blatiem,
“un šīs papīra turziņas, liekas – kas tas par sīkumu, bet, atceros, braucām no laukiem, izkāpām no karstā autobusu, un šādās papīra glāzītēs bija saldējums. Kāds gardums! Pirmais autoostā, ko nopirkām”.
Plauktos rindojas televizora “vectētiņi” – liela kaste ar mazu ekrāniņu, maza kaste ar pogām sānos kanālu pārslēgšanai, pirmie diplomāti, kas 1980.gados pie rokas bija skolēniem. Te var redzēt mobilo telefonu attīstību – kādi “ķieģeļi” sākumā tie bija, ar antenu ārpus kabatas, plauktos rindojas pulksteņi, grāmatas. Atrodam pat 1937. gada reliģijas mācību grāmatu pamatskolai, kā arī vairākas, kurās teksts vecajā drukā. Tāpat arī dzelteni kvadrātiņi ar gariem vadiem, kas, izrādās, ir mikrofoni, ko varēja pieslēgt pie magnetafona un dziedāt līdzi un pat ierakstīt savu sniegumu. Brezentveidīgs maiss, kurā inkasatori no veikaliem izveda naudu. Dažāda vecuma radio iekārtas un virtuves sadzīves tehnika, ar elektrību darbināmi parafīna ruļļi loku ieveidošanai, velosipēds ar cietām riepām, klavieres, pat jūras bojas, rācijas, lielformāta rīves. “Ir bijušas lietas, ko nezinām, kas tās ir, piemēram, kā vēlāk noskaidrojām, radiācijas mērītājs,” stāsta Ginta.
“Arī atkritumi parāda vēstures līkločus. Viss mainās ļoti strauji. Apmēram pirms 16 gadiem pilsētā taču bija cilindra formas skārda konteineri, kurus darbinieki tukšoja ar rokām. Tagad nesaprotami, cik smags darbs atkritumu izvedējiem bija un kā šajos konteineros vispār kaut kas satilpa. Tagad skaisti, krāsaini, daudz tiek darīts automatizēti.”
Eko laukumā atrodami pat laikraksta numuri, kas izdoti Amerikas Savienotajās Valstīs 1990.gadu sākumā. “Varam lasīt, ko tur dzīvojošie tautieši par mums rakstīja. Piemēram, virsraksts “Visi prasa palīdzību”, tā tas arī bija,” atceras Svetlana Kampenusa, EKO laukuma pārzine. “Šeit redzam veco laiku veļas mazgājamo iekārtu,” norādīdama uz veļas dēli, smejas Svetlana.
“Kad pie mums ciemojās skolēni, pajokojām, ka tāda agrāk bija elektriskā veļasmašīna, bet kāds puisis visā nopietnībā jautāja, kur tad te dēlim ir elektrības vads. Bērniem ir interesanti uzzināt un ieraudzīt šādas lietas,”
stāsta Svetlana.
Šos vēstures lieciniekus ZAAO darbinieki lielākoties paši atvestajā atrod un sarindo plauktos. Bet ir arī cilvēki, kuri pastāsta konkrētā priekšmeta vēsturi un pasaka, ka žēl izmest, bet nav citu iespēju. “Vienam tie ir atkritumi, citam – vērtība,” atzīst Ginta.
