Lasīšanas laiks: 4 min
“Spēlmaņu nakts 2018/2019” svinīgajā ceremonijā 23.novembrī balvas “Par mūža ieguldījumu teātra mākslā” saņems Valmieras Drāmas teātra aktieris Rihards Rudāks un Liepājas teātra aktieris Jānis Dreiblats, aģentūru LETA informēja Latvijas Teātra darbinieku savienībā.
Rihards Rudāks dzimis 1943.gada 19.augustā un ir Valmieras teātra aktieris kopš 1965.gada. Rudāks ir daļa no tās domubiedru paaudzes, kas pulcējās ap Oļģertu Kroderu un 60. un 70. gados ielika pamatus šodienas Valmieras teātrim – modernam, bet arī klasiskam, inteliģentam un intelektuālam, taču demokrātiskam un atvērtam, bez augstprātības un neiecietības pret citādu domāšanu un mākslas izjūtu, skaidroja savienībā. Šīs īpašības pilnā mērā esot raksturīgas arī aktierim Rudākam. Lai arī viņa radošajā kontā ir daudz sarkastisku un humoristisku tēlu, aktiera lomu galvenā krāsa ir traģēdija – grūts un ikdienā reti sastopams, tālab jo augstāk vērtējams žanrs.
Tieši to īpaši kopa Kroders, kura izrādēs Rudāks ir nospēlējis savas nozīmīgākās lomas, iedzīvinot režisoram būtisko tēmu – jebkādas varmācības noliegumu. Sākot jau ar Krustiņu Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušajā dēlā” (1970), kas pierādīja, cik augsts ir viņa iespēju līmenis, Rudāks spēlējis gandrīz visos nozīmīgajos Krodera iemīļoto dramaturgu Viljama Šekspīra un Antona Čehova iestudējumos, norāda Latvijas Teātra darbinieku savienībā. Rudāks ir galvenais varonis pirmajā leģendārajā Krodera “Hamleta” uzvedumā (1972), Tuzenbahs “Trīs māsās” (1974). Režisoram atgriežoties uz palikšanu Valmieras teātrī, Rudāks nospēlēja arī titullomas “Tēvocī Vaņā” (2003) un “Karalī Līrā” (2006), Poloniju “Hamletā” (2008) un Firsu “Ķiršu dārzā” (2009).
Savukārt Māras Ķimeles režijā tapuši Rudāka varoņi, kas meklē pamatu izdzīvošanai padomju garīgā bezgaisa telpā – Juris Gunāra Priedes “Zilajā” (1976), Petručo Šekspīra “Spītnieces savaldīšanā” (1977), Noliņš Blaumaņa “Indrānos” (1978). Valentīna Maculēviča vadībā viņš iemieso nevaroni, fanātisma robežu pārkāpušo komunistu Bērtulsonu Paula Putniņa lugā “Uzticības saldā nasta” (1982), ko ministrijas ierēdņi tā arī neļauj izrādīt, un pamazām par kungu topošo sulaini Jašu “Ķiršu dārzā”(1986).
Mihails Gruzdovs savos iestudējumos izmantoja Rudāka spēju visparastāko kustību pārvērst par metaforu, brīvi dzīvoties sarežģītā filozofiskā darbā. Feliksa Deiča iestudētajās Čehova lugās Rudāka varoņi ir tie, kas cenšas turēt taisnu muguru, kamēr vien spēki to ļauj, – kā Šabeļskis “Ivanovā” (1997), Čebutikins izrādē “Trīs māsas. Versija” (2007), Orlovskis “Mežainī” (2012).
Teātra darbinieku savienībā informēja, ka Rudāku par savējo pieņem jaunie režisori, reizē no viņa mācīdamies kā no meistara. Tāpēc viņš ir bijis klāt gan Viestura Meikšāna, Elmāra Seņkova, Reiņa Suhanova un Jāņa Znotiņa skatuviskajos dzimšanas mirkļos, jo kļuvis par viņu laikabiedru, kurš saprot un precīzi realizē vissarežģītākās un palaikam avangardiskākās idejas – Tētiņu Maksima Gorkija “Egoistos” vai Mālnieku Blaumaņa “Raudupietē” (2013), bet vajadzības gadījumā pasniedz tīra psiholoģiskā reālisma paraugstundu Jāņa Bertolda lomā A. Eglīša “Bezkaunīgajos večos” (2012).
Rudāka enerģija nebeidzas – viņš spēlē divos Blaumaņa darbos Indras Rogas “Vidzemniekos” (2018) Lauska lomā, draiski rotaļājoties ar vecuma un mīlas lietām vai viedi un līdz kaulam patiesi Suhanova “Pazudušajā dēlā” (2017) Mikus tēva lomā, lepojoties ar savu dēlu un mīlot Krustiņu.
Dreiblats (dzimis 1940.gada 12.februārī) pieder pie tiem latviešu aktieriem, kurus Lilija Dzene savulaik dēvēja par “kalsnajiem džentlmeņiem ar skeptisko smīnu”, bet Oļģerts Kroders teica: “Viņi ir par gudru, lai būtu īsti labi aktieri, jo kad jāver sevi vaļā, nodomā – ko es tā ākstīšos”.
Tāpēc vinnēja tie režisori, kas Jēnim – kā viņš no laika gala dēvēts teātrī – lika darīt tieši otrādi. Visiem spēkiem slēpt, ko varonis jūt – un tā pie Krodera tapa Dreiblata lieliskās Čehova lomas. Dakteris Dorns “Kaijā” (1987), sevī noslēdzies, lai nejustu citu sāpes un savu nespēju viņiem palīdzēt. Cits dakteris – Čebutikins “Trīs māsās” (2001), kā tāds izdzīvojis un novecojis Tuzenbahs sēdēja, aiz avīzes noslēpies, un ar skatienu vien sargāja un loloja mīlētās sievietes meitas.
Nauris Klētnieks Dīrenmata lugā “Spēlēsim Strindbergu” (1982) padarīja Dreiblata Edgaru par pilnīgi mehānisku cilvēku, mašīnu, kurai jūtu nav, un tā tad lūza un deformējās ar griezīgu šņirkstoņu. Toties Valdis Lūriņš lika “ākstīties” – un aiz ģeķa maskas noslēpies, Dreiblats ļāva vaļu temperamentam un fantāzijai. Kā viņa klaču taša Pēterene Janševska “Precību viesulī” (2000) vecas meitas klīrībā ar visu sirdi metās citu dzīves aprunāšanā un iestellēšanā. Bet Lūriņa un Hašeka “Šveikā” (1986), kas bija vistiešākais Atmodas vēstnesis, Dreiblata Francis Jozefs, ordeņiem apkāries, šķindēdams brauca ratiņkrēslā un marasmātiķa laimē priecājās, cik draudzīgi viņa impērijā sadzīvo tautas un ļaudis.
Raiņa luga “Indulis un Ārija” ir savdabīgs ietvars Dreiblata aktiera darbam. Uģis – Indulim uzticīgs līdz nāvei – ir viena no Dreiblata pirmajām lomām (1965), Liepājas teātrī ienākot. Vecais Valters Sergeja Zemļanska bezvārdu izrādē (2014), krietnais Ārijas sargs – viena no pēdējām, saspēlējoties ar pavisam jauniem aktieriem.
