Lasīšanas laiks: 6 min
Smiltenes tehnikuma absolventi Dairis Roznieks, Ardis Tukišs un Jānis Raitis Podkalns dažas nedēļas pēc izlaiduma devās papildināt profesionālās zināšanas uz Portugāli. Pēc atgriešanās jaunieši atzīst, ka tas bijis viens no skaistākajiem šīsvasaras mēnešiem un pateicas par “Erasmus+” projektu doto iespēju gūt tik daudzveidīgu un interesantu pieredzi.
Jauniešu prakses vieta – vietējo iedzīvotāju vidū populārs Barcelos pilsētas restorāns Terraco dos Petiscos. Dairis un Ardis bija šefpavāra palīgi virtuvē, Jānis Raitis – viesmīlis. Jomu, kurā strādās, katrs varēja izvēlēties pats. Dairis un Ardis prakses laikā gribēja papildināt zināšanas ēdienu gatavošanā, savukārt Jānis Raitis vēlējās strādāt bārā, kur lielāka iespēja komunicēt ar apmeklētājiem.
Visi puiši Portugālē viesojās pirmoreiz. Tā viņus pārsteigusi ar savu karsto laiku, skaisto dabu un vietējo ļaužu viesmīlību. Jaunieši ar smaidu atceras, kā portugāļi viņus sagaidīja ar lietuviešu karogu. “Tas bija tik sirsnīgi! Visi izsmējāmies. Tajā pašā laikā ļoti novērtējām viņu labos nodomus. Ko lai dara, citās Eiropas valstīs diemžēl joprojām tiekam jaukti ar lietuviešiem un igauņiem,” saka Ardis.
Brīžiem sarežģīti, bet vērtīgi
“Gaisa temperatūra nenokritās zemāk par + 30 °,” stāsta Dairis. Tāpēc Ardis tiem jauniešiem, kuri “Erasmus+” projektu ietvaros vēl tikai dosies uz Portugāli, iesaka siltās jakas atstāt mājās, bet to vietā labāk nodrošināties ar daudziem T-krekliem un ērtiem vasaras apaviem. “Vēl – lidojot labāk paķert līdzi maizītes, jo ēdiens lidmašīnā maksā ļoti dārgi.”
Viens no lielākajiem pārbaudījumiem jauniešiem bija portugāļu valoda. “Prakses sākumā tikām iepazīstināti ar valodas pamatiem, bet mācības notika angliski,” stāsta Ardis. “Tā kā restorāna pamatklienti ir vietējie iedzīvotāji, kuri nerunā angliski, saziņa notika galvenokārt portugāliski. Pamata lietas apguvu ātri, savukārt, ja kaut ko nesapratu, jautāju citiem bārmeņiem. Sākumā, kad bija grūtāk saprasties ar vārdiem, vairāk izmantojām žestu valodu,” pirmās dienas svešajā zemē atceras Jānis Raitis. Dairis reizēm ņēmis talkā google.lv tulkotāju. “Brīžiem es kolēģus uzrunāju angliski, bet viņi man atbildēja portugāliski… Tā ka bija interesanti,” smejas jaunietis. “Mēneša beigās sapratu mazliet vairāk par pusi no tā, ko man teica portugāļi.” Ardis domā – ja padzīvotu Portugālē vēl pāris mēnešus, tad komunikācijas problēmu vairs nebūtu.
Par astoņkājiem un septiņu veidu espresso
Ikdienā restorānā trīs stundu laikā apgrozījās ap 100 apmeklētāju. Tā ka darāmā pietika visiem. Puiši strādāja rīta maiņā – no plkst. 10 līdz 15. Pirmās divas stundas gatavojās klientu uzņemšanai, jaunieši virtuvē palīdzēja šefpavāram sarūpēt ēdienu sagataves. “Otrajā darba nedēļā sākām porcionēt ēdienus,” stāsta Ardis. “Mūsu pienākums bija parūpēties arī par tīru un kārtīgu darba vidi.”
Savukārt Jānis Raitis grieza desertiem augļus un pirms apmeklētāju ierašanās palīdzēja citiem bārmeņiem sagatavot bāra vidi. Kad sāka nākt apmeklētāji, vajadzēja gatavot arī dzērienus.
Dairis, strādājot virtuvē, par lielāko ieguvumu uzskata to, ka iemācījies pagatavot dažādas jūras veltes. Arī tādas, ar kurām līdz šim nebija saskāries. Piemēram, astoņkājus. Jānis Raitis tagad prot pagatavot septiņu veidu espresso kafiju – tas ir portugāļu iemīļotākais karstais dzēriens. “Strādāt vajadzēja ātri, jo dažu stundu laikā apkalpot tik daudz klientu nav joka lieta. Portugāļu ēdienkarte radikāli neatšķīrās no Latvijas restorānu piedāvājuma, bet ēdienu gatavošanas tehnoloģijas un pasniegšanas veids gan bija citāds.” stāsta Dairis. “Taču uztvērām to par labu iespēju paplašināt redzesloku. Stresu mazliet radīja darbs svešvalodā, bet – arī tā bija ļoti vērtīga pieredze.”
Skaistākās atmiņas
Jaunieši laimīgi par prakses laikā iegūtajiem draugiem – kolēģiem portugāļiem un poļiem, kuri tāpat kā viņi Barcelosā bija ieradušies praksē. “Portugāļi mūs visus aicināja braukt atkal darbā, bet poļi gaidīs pie sevis ciemos Polijā,” stāsta Ardis.
Brīvajā laikā Ardis, Jānis Raitis un Dairis brauca ekskursijās pa dažādām Portugāles pilsētām, iepazinās ar ievērojamākajiem kultūras pieminekļiem, skaistākajām leģendām un interesantākajiem tūrisma piedāvājumiem. “Īpaši atmiņā paliks braucieni uz Lisabonu uz Porto. Viesojoties Porto, peldējāmies okeānā, apskatījām slavenos portvīna pagrabus un ražotnes. Ļoti skaists bija brauciens ar kuģīti pa Doru upi, kas sadala Porto divās daļās. Priecājāmies par mazajām, skaistajām portugāļu mājiņām ar sarkaniem jumtiem un nelieliem lodziņiem,” atmiņās dalās Ardis. “Mēs, Latvijā, esam pieraduši pie liela plašuma, uzskatām par normu, ka katram vajag savu istabu, bet viņi, lai arī bieži dzīvo lielā šaurībā, ir ļoti draudzīgi un saticīgi. Arī ielas Portugālē daudz šaurākas nekā Latvijā, bet mašīnu daudz vairāk… Taču pa visu prakses laiku nevienu reizi neredzējām, ka kāds uz ceļa izgāztu savas dusmas un neapmierinātību.”
Dairis atceras, kā visi ar gardu muti baudījuši dažādus augļus, kas Portugālē garšoja pavisam citādāk nekā tie, kurus var nopirkt Latvijas lielveikalos.
Puišus mazliet pārsteigusi portugāļu reliģiozitāte. “Vairums vietējo iedzīvotāju ir praktizējoši katoļi, kuri regulāri apmeklē dievkalpojumus un dodas svētceļojumos,” stāsta Jānis Raitis. “Katrā pilsētā ir vairākas baznīcas, kas izcēļas ar īpaši skaistu arhitektūru. Pa savas dzīvesvietas logu vien varējām skatīt trīs dievnamus. Atgriezušies no dievkalpojuma vai svētceļojuma uz Fatimu, cilvēki stāstīja, ka jūtas gaišāki un mierīgāki, ka ticība viņiem dod spēku dzīvot tā, lai šajā pasaulē vairotu labestību un prieku, nevis dusmas un ļaunumu,” stāsta Ardis.
Tagad Jānim Raitim, Dairim un Ardim, ieraugot gaili, tas uzreiz asociēsies ar Portugāli, kur šis putns saskaņā ar senu leģendu kļuvis par taisnības simbolu.
Puiši novērtē to, ka prakses laikā varējuši dzīvot skaistā un sakārtotā vidē. “Pārnākot mājās pēc darba, peldējāmies baseinā un spēlējām tenisu. Ik uz soļa izjutām, ka esam no sirds gaidīti, ka šiem cilvēkiem ir svarīgi, lai mēs pie viņiem justos labi,” stāsta Ardis.
Citāds 1. septembris
Atgriežoties Latvijā, jaunieši pēc mēneša pārtraukuma atkal piedzīvoja lietu. “Taču bijām tik laimīgi! Mājās tomēr ir vislabāk,” atzīst Jānis Raitis. Šobrīd viņš strādā par viesmīli Saulkrastu kafejnīcā Zap Lounge un gatavojas ziemas uzņemšanai Latvijas Biznesa koledžā, kur iecerējis apgūt biznesa vadību. “Mācīšos neklātienē un paralēli studijām noteikti strādāšu. Ne tikai naudas dēļ, vēlos iegūt arī iespējami lielāku un daudzveidīgāku darba pieredzi.” Pēc skolas beigšanas Jānis Raitis vēlētos izmantot savas zināšanas, strādājot kādā ēdināšanas uzņēmumā.”
Dairis nolēmis gadu pastrādāt un iekrāt naudu studijām augstskolā.
Ardis ar smaidu atceras, kā ielidojot Rīgas lidostā, uzreiz nopircis lielo minerālūdens pudeli. “Portugāļi šo dzērienu tikpat kā nelieto, tāpēc pie viņiem tas ir neadekvāti dārgs. Viņš šogad 1. septembrī dosies uz Rīgas Tehnisko universitāti (RTU), kur ticis budžeta grupā enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē. “Sākumā gribēju doties uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) pārtikas tehnologiem, bet tur budžeta grupā netiku. “Tā kā pirmajā studiju gadā mācības ar darbu parasti apvienot nevar, tad nolēmu ļauties jaunam izaicinājumam. Pabeidzot augstskolu, būšu inženieris – tā ir darba tirgū pieprasīta profesija, kas nepieciešama ļoti daudzās nozarēs. Arī ēdināšanas pakalpojumu jomā.”
Tehnikumā iegūto ēdināšanas pakalpojuma speciālista arodu visi jaunieši uzskata par labu drošības spilvenu, kas nekad neļaus palikt bez darba un iztikas līdzekļiem.
