Lasīšanas laiks: 4 min
Pavisam drīz, 20.septembrī, Valmierā pulcēsies skrējēji no visas Latvijas un citām valstīm, lai dažādās distanču un vecuma grupās piedalītos “Sportlat Valmieras Maratonā”. Viņu vidū būs arī Latvijas Nacionālā teātra darbinieks, valmierietis Jānis Danevičs – skriešanas entuziasts, kurš, aktīvi ar to nodarbojoties tikai trīs gadus, bet nu jau pievar vairāk nekā 100 kilometru garas distances un treniņus neatliek arī mīnus 15 grādu aukstās ziemas dienās.
Skriet Jānis Danevičs uzsāka pirms apmēram trīs gadiem, kad saprata, ka dzīvē nepieciešamas kādas izmaiņas un ikdienā trūkst fizisko aktivitāšu:
”Tas bija laiks, kad visi apkārt sāka vairāk skriet, un es nolēmu arī sev nospraust mērķi – noskriet 10 kilometrus “Nordea” Rīgas maratonā”.
Iepriekš Jānis ar skriešanu īpaši nebija nodarbojies un varēja ar grūtībām pievarēt tikai 3 kilometrus.
Treniņus sāka, pamazām kāpinot distanci, un pirmie 5 kilometri bija liels gandarījums: “Sākot biju tāds pats kā visi parastie cilvēki, un tagad jau arī nekas nav mainījies – tāds pats amatieris esmu”. Šobrīd Jānis cenšas skriet trīs, četras reizes nedēļā un kā minimālo nedēļas kopējo distanci sev noteicis 40 kilometrus.
Gadu laikā augusi ne tikai treniņos, bet arī sacensībās noskrietā kilometrāža. Jānis stāsta, ka parasti cilvēki sacensībās palielina distances pakāpeniski – sāk ar 5 kilometriem, tad desmit, tad kādu laiku skrien pusmaratonus, līdz nonāk pie paša maratona un garākiem skrējieniem. Tomēr viņam attālumu nomaiņa bija ļoti strauja – no 10 kilometriem 2013. gada pavasarī, līdz pusmaratonam (21 kilometrs) tā paša gada rudenī, un 2014. gadā jau skriets maratons (42 kilometri), kā arī pirms tam pieveikts viens no paša lielākajiem personiskajiem sasniegumiem, skrējiens “Rīga –Valmiera”.
“Pirmajā reizē tas bija kosmoss”,
atceras Jānis, “Piekrītot dalībai, laikam nostrādāja kāds iekšējais avantūrista gars, un desmit reizes nebija jāvaicā”. Viņš pasākumu uztvēris kā savu spēku pārbaudi un nolēmis skriet, cik daudz varēs, paredzot, ka tālāk par piecdesmito kilometru netiks. Tomēr, gan sev, gan organizatoriem un līdzskrējējiem par pārsteigumu, izdevās šķērsot 107 kilometrus attālo finiša līniju. Šajā augustā veiksmīgi pievarēts arī Cēsu “ECO Trail” 80 kilometru skrējiens. Tas bijis jauns izaicinājums, jo asfalta seguma vietā, lielais attālums bija jānoskrien pa paugurainu meža taku Gaujas krastā.
Kopumā sacensību grafiks esot ļoti kompakts, un skrējējs piedalās visur, kur vien iespējams, arī Viļņas maratonā, kā arī nākamgad cer piedalīties kādā no ultramaratona posmiem jau pasaules līmenī.
Pēc Valmieras maratona, kurā Jānis šogad izvēlējies skriet pusmaratona distanci, oktobrī paredzēts noskriet 75 kilometrus Siguldas kalnu maratonā. Taču cīņa par vietām viņam šobrīd nav aktuāla. Konkurence viņa vecuma grupā ir ļoti sīva un, lai domātu par rezultātiem, būtu nepieciešams nodarboties tikai ar skriešanu. Jānis skrien savam priekam, lai izlādētos un no jauna uzlādētos:
“Parasti šķiet, ka cilvēks skrienot iztērējas, bet īstenībā, tā enerģija nāk atpakaļ, un nākamajā dienā organisms ir tāds kā uzlādējies”.
Tā ir arī cīņa pašam ar sevi, it īpaši maratonos, kur pēdējos kilometros vērojams, kāds īsti ir katra gribasspēks. Galvenais, kā norāda Jānis, ir saņemties uzvilkt šortus un kedas, un iet ārā. Kā arī nemeklēt aizbildinājumus un iemeslus, lai atliktu treniņus:
“Kādreiz paskaties pa logu, un ārā līst lietus, un tad nodomā, nu, ko tad es pa lietu iešu skriet. Bet citreiz jau var līt divas nedēļas no vietas”.
Lai varētu izjust skriešanas pozitīvo ietekmi un sasniegtu sevis nospraustos mērķus, treniņus nevar izlaist, gan lietū un pat sniegā.
Skrienot aizvadītas arī pēdējās divas ziemas. Svarīgākais ir kārtīgi saģērbties, uzmanīgi elpot un būt nepārtrauktā kustībā, lai strauji neatdzistu un neiedzīvotos kādā slimībā. Jānis atceras gadījumus, kad, skrienot apmēram stundu mīnus 15 grādu temperatūrā, ūdens dzeramajā pudelē pārvērties sniegā. Tomēr, ja pirmajos divos kilometros ir grūti, gandarījums pēc 10 kilometru skrējiena ir lielāks, kā vakars pie TV ekrāna:
“Jebkura aktivitāte ir laba – kāds izvēlas skriet mazākas distances, kāds lielākas, kāds nūjo vai brauc ar velosipēdu, citi ziemā iet uz baseinu vai slēpo -, tad tāpat sanāk kustēties ātrāk nekā sēžot uz dīvāna un spaidot televizora pults pogas”.
Grūtākais, kā stāsta Jānis, esot sākt. Bieži jaunie skrējēji sākumā pārforsē, skrien par daudz un par ātru, kas nav patīkami, tādējādi daudziem izveidojas riebums pret skriešanu, un cilvēki mēdz padoties. Skrienot jāietur tāds temps, lai varētu sarunāties un nebūtu aizelsies, kā arī to jāsāk darīt mierīgi un pakāpeniski.
“Skriešana ir tāds bezmaksas trenažieris”,
atzīst Jānis. Tā ne tikai palīdz nostiprināt fizisko formu un veselību, bet arī uzlabo omu. Galvenais ir nepadoties un uzvarēt cīņa ar sevi.
Kā jau ziņots iepriekš, šogad “Sportlat Valmieras Maratons 2015” norisināsies 20.septembrī. Sacensības notiks maratona, pusmaratona distancē. Tāpat būs arī Nike skrējiens (12,4 km) un Tautas skrējiens (6,2 km). Bērniem notiks divi bērnu skrējieni dažādām vecuma grupām. Nūjošanas entuziasti varēs veikt 7,2 kilometrus garo nūjošanas distanci.
Kāda jēga no vārdiem,ja nevar pierādīt ar darbiem !