Lasīšanas laiks: 3 min
Valmieras Valsts ģimnāzijā barikāžu atceres laikā pie audzēkņiem ciemojās vecāki, stāstot par pieredzēto 1991.gada janvārī Rīgā. Portāls “Valmieras Ziņas” piedalījās vienā no šādām stundām, kuru vadīja skolotāja Ineta Amoliņa, bērnus uzrunājot kā skolnieces Martas mamma.
Pirms sākt stāstījumu I.Amoliņa aicināja sanākušos saklausīt tā laika noskaņu, atskaņojot radio ierakstus, kuros cilvēki aicināti uz barikādēm, doti dažādi norādījumi un dzirdami Latvijas Tautas frontes paziņojumi.
“Izšķirošie notikumi sākās 13.janvāra naktī Lietuvā. Padomju Savienības armija nakts laikā iebrauca Viļņā. Troksnis pamodināja iedzīvotājus. Un tad notika pārsteidzošākais – cilvēki pameta mājas un stājās pretī tankiem, jo saprata, ka tie gatavojas bloķēt ēkas, kurās nodrošina saziņu ar citām valstīm. Zem tanku ķēdēm tika samalti un no lodēm bojā gāja 14 cilvēki, 110 ievainoti,”
par traģiskajiem notikumiem stāstīja skolotāja.
Par notiekošo uzzināja arī pārejās Baltijas valstis. Austot rītam, Latvijas Tautas fronte aicināja cilvēkus pulcēties protesta manifestācijā Daugavmalā. Lai aizstāvētu Latvijas neatkarību, iedzīvotāji sāka būvēt barikādes.
I.Amoliņa tolaik runāja ar daudziem Latvijas aizstāvjiem.
“Barikādes tika būvētas ne tikai uz sauszemes. Pieci kuģīši Daugavā saāķējās, lai tos nevarētu izsist no vienotās ierindas.”
Skolotāja pastāstīja, ka barikāžu dalībnieku atmiņas lasāmas arī dažādās grāmatās. Piemēram, Burtnieku iedzīvotājs Dzintars Vītols grāmatā “Ceļš uz barikādēm” norādījis, ka tik daudz siltas tējas un maizīšu nekur iepriekš nebija redzējis, visi dāsni dalījušies.
Interesants stāsts ir arī par Valmieras Valsts ģimnāzijas skolotāju delegāciju, kas devās aizstāvēt Latviju.
“Pirms izbraukšanas direktors saņēma zvanu no Valmieras pilsētas pansionāta, ka tur obligāti ir jāpiestāj. Seniori bija saimniecei stingri norādījuši, lai pagatavo gardāko zupu, ko dot līdzi uz Rīgu. Paši varot iztikt ar saldo ēdienu. Nepieņemot nekādas atrunas, pansionāta iedzīvotāji skaidrojuši, ka paši nevar būt klāt, bet vismaz zupa dos spēku.”
Arī Rīgā iedzīvotāji ne tikai cienāja dalībniekus, bet dāvāja arī pašu adītas zeķes un cimdus.
Lai gan skolēni, kuri piedalījās atmiņu stundā, barikāžu laikā vēl nebija dzimuši, lielai daļai ar notikumiem Rīgā saistīti bijuši vecāki vai vecvecāki. Piemēram, skolnieces Almas Emīlijas mamma Inga tolaik studējusi medicīnu. Pasniedzēji lekcijas kavēt neļāvuši, tāpēc studenti uz maiņām vakaros un naktīs dežūrējuši Doma baznīcā, kur bija ierīkots medicīnas punkts.
“Uzskatu, ka mamma rīkojās ļoti drosmīgi. Par notikumiem Rīgā esmu viņu intervējusi skolas projekta darbam. Mamma stāstīja, ka, lai gan valdīja neziņa un bailes, nebija šaubu, ka jāiesaistās.”
Skolotāja Amoliņa skaidro, ka mūsdienās bērniem grūti izprast šo Latvijas vēstures posmu, bet atmiņstāsti palīdz izjust noskaņu, kas valdīja. Tāpēc katru gadu tiek rīkoti atceres pasākumi, skolēni pulcējas pie Barikāžu piemiņas akmens. To izveidot un novietot Rīgas ielas malā, jo tieši pa šo ceļu iedzīvotāji devās uz galvaspilsētu, ierosinājis Latvijas patriots Aleksandrs Melngāršs.
Portāls “Valmieras Ziņas” jau informēja, ka 21.janvārī Valmieras Valsts ģimnāzija pie Barikāžu piemiņas akmens rīkoja atceres pasākumu.
