Lasīšanas laiks: 9 min
Inese Ebele ir ne vien Vidzemes Augstskolas lektore, kas pasniedz studiju kursus, kas saistīti ar cilvēku un biznesa vadību, bet arī Lassalle Kontemplationsschule Via Integralis kontemplācijas skolotāja un Dārzkopības institūta direktore. Ar Vidzemes Augstskolu Inesi saista ne vien darbs, bet arī studiju laiki, kad tika absolvēta studiju programma “Komunikācija un sabiedriskās attiecības”. Šo gadu laikā par mīļām Valmierā ir kļuvušas daudz vietas, bet jo īpaši šī stāsta varone izceļ tautā sauktās krācītes jeb Kazu krāces. Par sevi, darbu un citiem portālam “Valmieras Ziņas” pastāstīs Inese Ebele.
Kāda ir Jūsu mīļākā vieta Valmierā? Kāpēc?
Man ir vairākas mīļas vietas Valmierā, varbūt tāpēc, ka pati Valmiera man ir kļuvusi ļoti mīļa, bet, ja jānosauc tikai viena, tad tās būs vietas, kas ved gar līkumoto Gauju. Man patīk ūdeņi. un Gaujas krasti ir izstaigāti gar abām pusēm, ne tikai pa oficiālām gājēju vietām, bet arī neoficiālām. Ja meklēju vietu, kur padomāt un ir tā retā reize, kad ir brīvs brīdis, tad labprāt aizeju līdz krācītēm un vienalga kāds gadalaiks, tā vieta man patīk. Tur ir kustība, ūdens, plašums, ainaviskais skaistums. Arī savus studentus, vedot mācību pastaigās, aizvedu uz Gaujas krastiem un klusākām vietām – uz Abula pusi, Sajūtu parku u.c. Ļoti skaists un gleznains skats uz Gauju paveras arī no mūsu pašu bibliotēkas Cēsu ielā 4.
Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?
Katrai vietai un pilsētai ir savs gars – tās sajūta, atmosfēra. Valmierai, protams, ir savs gars – Valmieras gars. Te ir skaista daba. Valmiera, man šķiet, ir inteliģenta pilsēta, jo man lielākā saistība ir tieši ar augstskolu. Valmierā inteliģence ar dabu tā skaisti saspēlējas – tas noteikti rada pievienoto vērtību. Esot arī citās pilsētās un strādājot citos reģionos, es teiktu, ka Valmierā cilvēki ir ar plašu skatījumu un atvērti dažādām inovācijām. Pilsēta attīstās un ir kustībā, un es domāju, ka tas ir svarīgi. Esmu ar Valmieru saistīta jau no 1999. gada, un tā ir ļoti mainījusies, tas ir skaisti, un es ceru, ka arī turpinās mainīties! Tajā, kas ir kustībā un attīstībā, ir nākotne un spēks.
Kā Jūs nonācāt Vidzemes Augstskolā?
Vēlējos studēt tūrismu, iedomājos, ka tad varētu daudz ceļot un kļūt par viesnīcas vadītāju – man bija divi varianti, kur to darīt –, Rīgā vai Valmierā. Uzzināju, ka Valmierā ir jauna, inovatīva augstskola, jauna tūrisma programma, un tā arī izlēmu iestāties ViA. Konkursā ieguvu studiju vietu un sāku studēt. Profesionāli ļoti vērtīga bija tā laika moduļu sistēma, kad studiju laikā varēja padziļināti apgūt vairākas jomas – tā es mācījos gan biznesu, gan psiholoģiju un komunikāciju, gan tūrismu. Studiju procesā, skatoties uz saviem tagadējiem kolēģiem, toreiz maniem pasniedzējiem, iedomājos, ka pasniegšana varētu būt tā profesija, ko es varētu darīt dzīves laikā. Paralēli biju iestājusies arī Latvijas Universitātē un studēju finanses, lai gan sākumā biju plānojusi kādā no izglītības iestādēm studijas pārtraukt, tomēr beigās absolvēju abas! Tas bija ļoti intensīvs posms manā dzīvē, jo studiju laikā piedzima arī manas abas meitas un liela uzmanība un rūpes tika veltītas viņām. Vēl kā tagad atceros, pirmajā studiju gadā pienācu pie Ilgvara Ābola un teicu, ka es arī gribētu strādāt par pasniedzēju. Pieminēju, ka universitātē studēju ekonomiku, un tajā jomā varētu arī kaut ko pasniegt. Viņš ar tādu korektu smaidu teica: “Tas ir jauki, bet vispirms vajadzētu pabeigt studijas, lai varētu pasniegt citiem.” Tā šī saruna arī beidzās. Kad jau biju absolvējusi augstskolu, audzināju bērnus, līdz kādu dienu saņēmu e-pastu ar jautājumu – vai mani vēl interesē pasniedzējas darbs. Bija atbrīvojusies studiju kursa “Cilvēkresursu vadības” pasniedzēja amats, tāpēc man vaicāja vai man ir pietiekoši daudz zināšanu un kvalifikācija, lai šo kursu pasniegtu? Mani vienmēr ir interesējis cilvēks, tā iekšējā pasaule, motivācijas, rīcības, dažādība. Laika gaitā profesionāli esmu centusies to izzināt caur dažādu jomu paradigmām – studiju sākumā no psiholoģijas, tūrisma, tirgvedības, organizāciju vadības, personāla vadības, tagad esmu nonākusi pie cilvēka vispusīgas attīstības, kvalitatīva dzīvesveida un garīgās līdzgaitniecības perspektīvas. Tāpēc, skatoties no šodienas perspektīvas, tas noteikti nebija nejauši, ka sāku darbu augstskolā tieši ar šo kursu – tas manī ir raisījis arvien lielāku zinātkāri par cilvēku un virzījis tālāk padziļinātās profesionālajās studijās Šveicē un Lielbritānijā. Vidzemes Augstskolā sāku strādāt, vēl studējot maģistrantūrā 2004. gadā. Pirmajā gadā man bija fantastisks kurss, kas atbalstīja un bija pret mani saprotoši. Es biju kautrīga meitene un auditorijas priekšā baidījos uzstāties, tagad viss ir mainījies un varu brīvi strādāt praktiski ar jebkuru auditoriju.
Laika gaitā nokļuvu arī dažādos vadošos amatos. Sāku vadīt tūrisma programmu, pēc tam vienu brīdi biju arī dekāne. Vidzemes Augstskolā man patika un patīk brīvā atmosfēra, radošā un starptautiskā vide. Man ir bijusi milzīga uzticēšanās gan studiju laikā, gan arī strādājot. Šeit tu vari īstenot inovatīvas idejas – ja tev ir ideja un tu par to dedz, tad tu vari iet un darīt. Un tā nav visās augstskolās un akadēmiskā vidē, bet man tas ir ļoti svarīgi. Es domāju, ka es nonācu Vidzemes Augstskolā tāpēc, ka manā dzīvē bija jāsatiek visi tie cilvēki, kurus esmu satikusi – gan studiju biedrus, gan kolēģus, gan studentus. Paskatoties uz manu tuvo cilvēku loku – gan privāto, gan profesionālo – ļoti daudzi tieši ir ienākuši manā dzīvē caur Vidzemes Augstskolu. Vidzemes Augstskola atrada mani, nevis es viņu. Man liekas, ka ar lielām lietām tā ir – tās lietas, kurām ar tevi ir jānotiek, tās vienkārši notiek kaut kādā veidā un visi tie ceļi paši atveras.
Kam Jūs savā darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību?
Cilvēkiem un augstas kvalitātes rezultātam, attiecību, kontaktu veidošanai, komunikācijai ar cilvēkiem, informācijai – svaigai, svarīgai, nozīmīgai. Nesvarīgo informāciju bez žēlastības šķiroju prom un nelaižu vispār sev klāt. Ļoti svarīgi pievērst uzmanību tam, lai pietiktu spēka, tāpēc diezgan daudz un mērķtiecīgi ar to darbojos, lai es būtu ar augstām darba spējām, jo man ārkārtīgi intensīva, interesanta un piesātināta darba ikdiena. Vērtējot savu rīcību un organizācijas ietekmi, es cenšos saskatīt lielo bildi un saprast, kas notiks tālāk.
Vai Jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?
Situācijas kļūst sarežģītas mūsu galvā. Tās parasti rodas no populārākajām mentālajām kļūdām – Artūrs Frīmens un Roza de Volfa runā par vairākām: visu vai neko, perfekcionisms, vispārināšana, apzīmogošana, dramatizēšana, minimizēšana, salīdzināšana, nekritiska attieksme pret kritiku, selektīva uztvere, pozitīvo faktu diskvalifikācija, domu lasīšana, personalizācija, nākotnes pareģošana, sindroms “vajag”, emocionālā argumentācija. Katrs varam atpazīt kādas no tām, vai ne?
Kopumā katru izaicinājumu, ar ko sastopos, es uztveru kā uzdevumu, ar kuru labāk vai sliktāk tieku galā. Man šķiet, ka man noteikti palīdz pārliecība, ka ne jau es te kaut ko daru šai dzīvē, bet caur mani var notikt lietas. Ne vienmēr saprotu, kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek, bet pieņemu, ka es neredzu visu lielo bildi un tieši tā tām jānotiek. Es vienmēr atceros mistiķes Jūlijas no Noridžas atziņu: “Visas lietas beigsies labi. Ja vēl nav labi, tad tās vēl nav beigas.” Tajās situācijās, kurās nepieciešams vairāk gudrības, es izmantoju visas savas prasmes, un mans spēks ir garīgā pieredze un prakse un tuvākie cilvēki, klusums, daba, īpaši jūra.
Ir izpētīts, ka mūsdienu vadītājam ir svarīgas trīs kompetences – spēja pieņemt komplicētus lēmumus, spēja sevi pasargāt no liekās informācijas, traucējumiem un spēja saglabāt augstu enerģijas līmeni, jo visu laiku ir milzīga darba intensitāte. Svarīgi ir negaidīt krīzi, bet ikdienā ieviest un praktizēt aktivitātes, lai cilvēks būtu laimīgs un stiprs – gan garīgi, gan fiziski. Laime ir prasme. Jau vairākus gadus mērķtiecīgi savā ikdienā esmu ieviesusi aktivitātes visiem četriem cilvēka aspektiem – prātam, fiziskajam ķermenim, garam un darbam ar emocijām un ievainojošu pieredzi. Studentiem stāstu, ka tie ir kā četri auto riteņi – ja tie ir labi piepumpēti, tad auto var vest jebko – karjeru, vaļaspriekus, ģimeni un visu citu, ko sirds vēlas. Bet, ja kāds no riteņiem nebūs kārtībā, ātrāk vai vēlāk būs problēmas, cilvēks nejutīsies labi, nevarēs sasniegt savus mērķus un dzīvot kvalitatīvi. Varam tās saukt par četrām, mūsdienu cilvēkam vienlīdz svarīgām, inteliģencēm – mentālā, fiziskā, emocionālā un garīgā.
No ikdienas nodarbēm spēkam un harmonijai, man patīk joga, gari pārgājieni un pastaigas, peldēšana, ciguns, veselīgs uzturs. Esot profesionālajā jomā, iznāk daudz darba ar prātu – to arī trenēju ne tikai intelektuāli, bet arī meditācijā. Vairākas reizes gadā piedalos garākos klusuma retrītos. Man ir aktīva garīgā dzīve. Apmeklēju Dievkalpojumus. Labprāt ceļoju – tas paver plašāku skatu, rada svaigas idejas, iedvesmu un neaizmirstamas atmiņas.
Kas Jūs iedvesmo un motivē?
Daba, klusums, jūra un noteikti cilvēki, ar kuriem ir dvēseles komunikācija, nevis tāda virspusējā, bet tāda, kas spēj tevi ievest dziļās sarunās, jo tajās cilvēks atklājas patiess un autentisks. Ja tam vēl piemīt radošā ķīmija, tad rodas dažādas interesantas idejas, idejas, kas mani iedvesmo, rada manī degsmi. Tad es varu daudz aizrautīgi strādāt, lai ideja attīstītos, mainītos un īstenotos. Iedvesmo arī komanda, kurā, darot kopā, rodas sinerģija. Protams, arī mīloši cilvēki – tādi, kas dara vairāk, nekā prasa pienākums, tādi, kas ir mīloši savā vietā un vidē, un viss, ko viņi dara, tiek darīts ar mīlestību.
Kāda ir Jūsu šī brīža lielākā aktualitāte?
Kļūt par mīlošāku cilvēku, kas aizvien vairāk spēj pieņemt dažādību, ieraudzīt cilvēka kodolu, arī aiz svešādā un nesaprotamā. Es domāju, ka tas ir tāds nebeidzams ceļš. Izmantot pēc iespējas kvalitatīvāk savu laiku, savu dzīvi. Tikt galā ar situācijām, kas nāk manā dzīvē, sadzirdēt iekšējo balsi par to, kas man jādara. Veltīt laiku saviem mīļajiem.
Kāda ir Valmieras garša?
Man jāsaka, ka Valmierā ir izsmalcināta garša. Valmierā ir koncentrēti neierasti daudz augstas raudzes restorāni, kuriem ir ļoti interesants ēdienu piedāvājums, kas ir saskanīgs ar reģionālajām un sezonālajām aktualitātēm. Tajā pašā laikā parādās arī pasaules kulinārijas tendences, kurām sekoju līdzi. Man patīk labs ēdiens, es labprāt gatavoju pati un eju vakariņās un pusdienās, ja ir laiks. Latvijā ir salīdzinoši maz tādas vietas ārpus Rīgas, kur labi restorāni ir tik lielā koncentrācijā – Valmierā ir. Katra ēstuve ir ar raksturu un ar noskaņu. Tāpēc man Valmiera asociējas ar ēdiena smalkumu un daudzveidību. Nevaru nepieminēt – Valmieras Mēbeļu kombināta ēdnīca ir absolūti autentiska un ģeniāla vieta, kurā var nobaudīt gardākos padomju laika desertus.
