Lasīšanas laiks: 4 min
BK “Vidzemes Augstskola” basketbola sezona ir izskanējusi, un vasara rit pilnā sparā, tāpēc piedāvājam šīs sezonas noslēdzošo interviju ar BK “ViA” 19 gadus veco spēlētāju Rinaldu Mihailovu, kurā viņš atskatās uz pavadīto sezonu komandas sastāvā, savām basketbola gaitām un ikdienas ritmu. Aizvadot sezonu Latvijas basketbola 2.līgā, spēlētājs komandai palīdzēja vidēji laukumā izcīnot 5,9 punktus, 2,1 atlēkušo bumbu un nopelnot vidējo efektivitātes koeficientu 4,7.
Ir noslēgusies Tava pirmā sezona BK “ViA”. Kādas bija sajūtas sezonas sākumā un kādas ir tagad, noslēdzot to?
Prieks, ka sezona cauri, jo šosezon ir bijis pārāk daudz traumu, lai novērtētu sezonu kaut kā citādi. Par sezonas sākumu – jauna pilsēta, jauna komanda, jauni apstākļi.
Principā visa sadzīve, apkārtne, viss ir jauns, un sākumā bija apgrūtinoši pielāgoties tam visam. Līdz ar to sezonas sākums izvērtās personīgi slikts.
Nevarēju atrast sevi ne uz laukuma, ne skolā, tāpēc sezonas sākums bija grūts. Taču, kad traumas parādījās retāk, tad jau varēja sākt spēlēt un parādīt labāku sniegumu.
Kā vērtē savu sniegumu šajā sezonā?
Vislabāk raksturotu to kā pa viļņiem, jo sezonas sākumā spēlēju ļoti slikti. Pašam bija kauns par sevi, bet laikam vajadzēja laiku, lai aprastu ar komandu, ar komandas biedriem. Vēlāk sāku spēlēt aizvien labāk, un uz laukuma minūtes auga, arī paša pārliecība auga. Domāju, ka regulārās sezonas beigās jau rādīju atzīstamu sniegumu.
Kā izlēmi pievienoties BK “ViA”?
Cēsis atrodas ģeogrāfiski ļoti tuvu Valmierai, tāpēc bija ļoti regulāri apmeklējumi no menedžera Mika un trenera Roberta. Tā izveidojās saikne un sadarbība, tāpēc izlēmu pievienoties tieši Valmierai. Būt tuvāk mājām un nepievienoties nekur Rīgā.
Pastāsti par savām basketbola gaitām.
Ar basketbolu laikam sāku aizrauties kopš tā brīža, kad varēju nopirkt mazās “Nike” botas.
Abi vecāki ir basketbolisti, un uz zāli eju kopš sevi atceros. Mājās vienmēr apkārt bija grozi, tāpēc tās uzskatu par savām pirmajām basketbola gaitām,
jo pirmais danks noteikti bija uz mazā mājas groza (smejas). Sāku spēlē līdzīgi kā citi, arī kā Rolands Cēsu sporta skolā. Pavadīju tur visu savu Jaunatnes līgu, nedaudz biju kādā turnīrā pie kādas citas komandas, bet tas jau nebija nozīmīgi. Lielāko pieredzi guvu, spēlējot Dārznieks/Cēsis sastāvā LBL3. Pēdējā gadā kļuvām par čempioniem un tas deva pārliecību, lai turpinātu kaut ko vairāk, nevis startētu dubultā amatieru līgā Rīgā un atpūstos.
Ko studē Vidzemes Augstskolā?
Studēju Biznesa vadību. Pārējās studiju programmas, škiet, nav priekš manis, un arī man Cēsu domes mērs Jānis Rozenbergs ieteica, lai izvēlos kādu no piedāvātajām Biznesa vadības programmām.
Kāda atšķirība ir, spēlējot augstskolas un sporta skolas komandā?
Manā gadījumā noteikti var teikt to, ka šeit uz augstskolas treniņu atnāk 15 cilvēki. Jaunatnes līgā mums bija regulārs apmeklējums 3 līdz 4 cilvēku sastāvā. Tā vairāk bija atpūta, ne treniņi.
Vai Tev ir kāds rituāli, vai esi māņticīgs?
Pirms spēles noteikti ieeju zālē. Tad man ir uzdevums – ar pirmo metienu uzreiz realizēt trīspunktu metienu. Ja es to izdaru, tad arī vairs var neiesildīties (smejas). Es parasti esmu sekmīgs uz to pirmo metienu. Pēdējam metienam sezonas beigās varēja redzēt, ka spēks nepietika.
Kā uzlādējies, sagatavojies spēlei?
Visa komanda ir ievērojusi, ka es parasti sēžu ģērbtuvē un ēdu (smejas). Es ēdu gumijas lācīšus, šokolādes, uzdzeru kādu koliņu, kaut ko tādu cukurotu. Visiem noteikti asociējos ar to, ka ģērbtuvēs regulāri ēdu (smejas).
Labākās attiecības komandā, uz laukuma?
Noteikti uz laukuma gadu gaitā ir izveidojušās labas attiecības ar Jāni Kliesmetu. Ar viņu es spēlēju kopā sešus gadus. No sākuma ar mani komandā sāka runāt komandas kapteinis, bet tas jau laikam ir viņa pienākums. Ar Oto bieži vien grūti bumbu uz laukuma sadalīt, jo abu mērķis spēlēs laikā ir uzmest vairāk tālmetienus. Tas nedaudz traucē, bet iemācīsimies sadzīvot.
Kāda ir komandas atmosfēra?
Komandas atmosfēra sākumā bija skarba. Gan jau pats arī sākumā biju vainīgs pie tās skarbās atmosfēras, jo negribēju sēdēt uz soliņa, gribēju spēlēt, kā jau visi sākumā. Līdz ar to sākumā visi ģērbtuvēs bija ļoti agresīvi.
Pirms sezonas pirmās spēles tā atmosfēra komandai bija nekāda. Pēc tam visi nomierinājās, kad saprata savu vietu un savu lomu laukumā.
Tad arī parādījās komandas ķīmija, un varējām beidzot spēlēt kā komanda.
Ja tu nebūtu basketbolists, tu būtu..
Noteikti zinu, ka nebūtu florbolists. Nezinu. Būtu dejotājs.
Kādi plāni vasarai?
Spēlēt pludmales volejbolu, prātīgi atpūsties un noteikti sākt laicīgi trenēties.
Kādi uzlabojumi, izmaiņas, Tavuprāt, komandai būtu vajadzīgi?
Mums nepieciešams atrast savu spēles stilu. Šeit nav runa par augumiem, ne par citām fiziskajām īpašībām.
Vajag atrast savu spēles stilu un turēties pie tā visas sezonas garumā.
Piemēram, skatoties uz sezonas sākumu, mēs spēlējām ļoti agresīvi visas spēles, bet sezonas beigās, iespējams, uz nogurumu vai trenera taktiskas zīmējumu maiņas dēļ, mēs sākām spēlēt daudz pasīvāk. Es uzskatu, ka vajag atrast savu spēli un tā arī spēlēt visu sezonu.
Mērķis nākamajai sezonai?
Iemest vairāk tālmetienus (smejas).
