Lasīšanas laiks: 4 min
32 gadus vecais gulbenietis Raimonds Gabrāns ar basketbolu nodarbojas visu savu dzīvi. Gribējis kļūt par autobusa šoferi vai policijas izmeklētāju, spēlējis dažādās komandās, bet nu jau piekto gadu ir “Valmiera/ORDO” sastāvā.
Sportists atzīst, ka gatavošanās spēlēm ir tieši tāda pati, kā visu laiku, jo treniņi ir katru dienu. Joprojām pirms spēlēm basketbolistam ir neliels satraukums. “Nekad jau nevar zināt, kas būs, bet ar gadiem pie tā visa pierod,” stāsta Raimonds Gabrāns. Katram sportistam ir savs rituāls, kā atbrīvoties no satraukuma un stresa, un kārtīgi sagatavoties spēlei. “Es pirms spēles iepriekšējā vakarā izdzeru piparmētru tēju pirms miega, kārtīgi izguļos, paēdu brokastis, neeju internetā un visu dienu koncentrējos spēlei.”
Bērnībā Raimonds vēlējās kļūt par autobusa šoferi vai policijas izmeklētāju.
“Pagalmā biju salicis 10 līdz 15 krēslus, pats nosēdos tiem visiem priekšā un izlikos, ka braucu un pārvadāju pasažierus,”
smejoties stāsta basketbolists.
Basketbolam sācis pievērsties pavisam nejauši, jo gāja līdzi vecākajam brālim Edmundam. “Redzēju, ka viņš iet, viņam sanāk un gāju līdzi.” Bez basketbola Raimonds ir spēlējis arī futbolu. Bērnībā vēl izdevies abu sporta veidu treniņus apvienot, taču pieaugot, to izdarīt palicis aizvien grūtāk. Nolēmis palikt basketbolā, jo tā šķitusi intensīvāka spēle un arī sezonas ir garākas. “Futbola sezona ir no pavasara līdz rudenim, bet basketbolu iekštelpās var spēlēt arī ziemā.”
Raimonds ir dzimis un audzis Gulbenē, absolvējis Gulbenes ģimnāziju un ar basketbolu nodarbojas jau kopš sešu gadu vecuma. 17 gadu vecumā sācis spēlēt LBL Gulbenes komandā “Buki”, kuras sastāvā bija piecus gadus. Uz Valmieru sportistu atvedis līguma piedāvājums. “Valmierā spēlēju jau 2010.gadā. Tad paspēlēju Liepājā, bet tur nebija parakstīts līgums, un es trenējos pēc abpusējas vienošanās. Palīdzēju, jo viņiem tobrīd nebija saspēles vadītāja.” Pēc tam dažas nedēļas bijušas brīvas, līdz pienācis piedāvājums no Valmieras komandas, kam arī piekritis. “Tolaik man nebija komandas, kurā spēlēt. Pienāca piedāvājums gan no Valmieras, gan divām komandām ārvalstīs, taču ārzemju piedāvājumi nešķita saistoši un uzticami, tāpēc nepiekritu,” stāsta basketbolists.
Izmēģināti spēki ne tikai Gulbenē un Valmierā, bet arī Grieķijā un Kiprā. Basketbols Grieķijā esot bijis daudz atšķirīgāks, nekā Latvijā. “Ja Latvijā ir vairāk “skrien un met” basketbols, kas tagad arī ir mainījies, jo agrāk tā nebija, tad Grieķijā bija pacietīgs uzbrukums – tas bija daudz lēnāks un gudrāks process. Tur es ieguvu pat pārāk daudz, visu laiku kaut ko pielabojot.” Grieķijā basketbols bijis ļoti augstā līmenī kā sporta veids, nevis organizatoriskajā ziņā.
Grūti bijis pielāgoties pie citas kultūras, ēdiena un laikapstākļiem, kā arī pietrūcis savas ģimenes un draugu, tomēr Raimonds to uzskata par interesantu pieredzi. “Grieķijā visu laiku ir vasara. Ziemā ir +10 grādi, kamēr mums ir -10.” Toreiz bija tikko parādījies Skype, tāpēc bija vieglāk, jo varējis sazināties ar draugiem un ģimeni, lai kaut nedaudz iegūtu māju sajūtu.
“Tie, kas kādreiz ir bijuši prom no Latvijas, zina, kā pietrūkst un kā tas ir – būt prom.”
Kipra un Grieķija sportista atmiņā palikušas kā ļoti līdzīgas valstis ar līdzīgu kultūru, valodu, ēdieniem. Vienīgā atšķirība, ko sportists pamanījis – basketbols bija citādāks. “Mazāk komandu, īsākas sezonas. No astoņām komandām tikai trīs vai četras spēlēja ļoti augstā līmenī. Grieķijā tādas bija visas komandas.” Kiprā pavadītais laiks bijis vieglāks, jo tolaik tur atradās arī Raitis Grafs ar savu ģimeni un divi treneri, tāpēc Raimonds tur nebija vienīgais latvietis.
Kopumā par visgrūtāko, ar ko saskāries savā karjerā, sportists uzskata periodu pēc traumām. “Gūstot traumu, kādu laiku nevar spēlēt. Tas ir grūti, jo ir jau pieradums būt uz laukuma. Pēc traumām arī ir grūti, jo gadās, ka nevar vairs izdarīt kaut ko, kas pirms tam ir sanācis, tas jāsāk apgūt no jauna,” atzīst spēlētājs.
Basketbola situāciju Latvijā Raimonds Gabrāns vērtē ļoti pozitīvi. “Latvija nav liela, taču te ir ļoti daudz jaunu sporta zāļu. Gandrīz visās pilsētās ir “lielā komanda”, lai arī zemāka līmeņa un ne tik profesionāla, taču tas nozīmē, ka ir, kur tiekties un augt.” Basketbolists īpaši uzsver basketbolu Valmierā. “Šeit viss ir sakārtots, jo ir ļoti labas sieviešu komandas, ir laba augstskolas komanda un vēl šeit ir arī “Valmiera/ORDO”, ar kuru rēķinās arī Eiropas līmenī.”
