Lasīšanas laiks: 10 min
Veterinārsta asistentes Rūta Zukure, Elza Lapsiņa un Madara Cebule ir Smiltenes tehnikuma 2015. gada absolventes. Profesiju Jauniešu garantijas programmas ietvaros apguvušas pusotra gada laikā. Elza un Madara šobrīd strādā savās bijušajās prakses vietās – respektablās veterinārajās klīnikās Rīgā. Madara veiksmīgi izturējusi konkursu Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicīnas fakultātē.
Darbs grūts, bet gandarījums milzīgs
Rūta Zukure ir Rūjienas meitene. Tāpat kā Elza un Madara – Smiltenes tehnikuma 2015. gada absolvente. Vasaras sākumā Rūta veiksmīgi izturēja konkursu Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) veterinārmedicīnas fakultātē un tika budžeta grupā. Patiesībā šajā augstskolā vēlējās iestāties jau pirms diviem gadiem, bet nokavēja uzņemšanu. Kad attapās, visas budžeta vietas jau bija aizņemtas. Jaunietes radiniece, Smiltenes tehnikuma skolotāja Ilvija Biržmane toreiz ieteikusi nezaudēt laiku un apgūt veterinārārsta asistenta profesiju. “Šo izvēli ne mirkli nenožēloju. Mācoties tehnikumā sapratu, ka veterinārmedicīna patiešām ir mans dzīves aicinājums. Skolā gūtās zināšanas noteikti noderēs arī studijās. Prakses laikā izveidojās laba sadarbība ar vairākiem veterinārārstiem, kas aicināja pie sevis praksē, arī tad, kad mācīšos augstskolā.”
Uzreiz pēc Rūjienas vidusskolas absolvēšanas Rūta divus gadus mācījās Vidzemes augstskolā, taču saprata, ka izvēlētā profesija viņai nav īstā.
Tehnikumā jauniete iejutās viegli un ātri. “Sākumā, tiesa gan, bija grūti pierast, ka atpakaļ kopmītnēs jābūt noteiktā laikā. Visi tikām stingri uzraudzīti, bet labi sapratu – tur mācās arī jaunieši, kas vēl nav pilngadīgi…
Mazliet žēl, ka nepaspējām pastrādāt tehnikuma jaunajā veterinārajā mācību klīnikā. Toties liels prieks, ka šīs iespējas var izmantot tagadējie audzēkņi.
Tehnikuma skolotāji par mums rūpējās, kā vecāki par saviem bērniem. Visos iespējamos veidos centās palīdzēt, dalījās pieredzē, ņēma līdzi pie saviem pacientiem. Praksē skolotājas un dakteres Birutas Birkenšteinas vadībā mēnesi nostrādāju pie lielajiem dzīvniekiem, pēc tam divus mēnešus – veterinārajā ambulancē “CAPS” Valmierā. Abās vietās ļoti patika. Strādājot, guvu apstiprinājumu tam, ka mana izvēle ir pareiza. Veterinārārsta darbā skaistākais, manuprāt, ir tas, ka vari palīdzēt dzīvniekiem. Patiesībā par to sapņoju jau kopš bērnības. Darbs grūts, bet vienlaikus sniedz arī milzīgu gandarījumu.”
Prakses laikā Rūtai vislielākais izaicinājums bijis darbs ar dzīvnieku saimniekiem. “Bieži nācās uzklausīt un mierināt. Viņiem nereti šķiet, ka savu dzīvnieku pazīst, līdz ar to arī labāk zina, kā problēmu gadījumā vajadzētu rīkoties. Tas reizēm nesakrīt ar daktera viedokli… Nav viegli šādam cilvēkam, viņu neaizvainojot, iestāstīt, ka dzīvniekam labāka tomēr būs ārsta izvēle…
Prakses laikā izveidojās interesanta sagadīšanās – piezvanīja kāda kundze un teica, ka atvedīs suni ar smagu acu traumu. Pēc maza brītiņa pacients klāt. Paiet vēl dažas minūtes un atved vēl vienu suni ar tādu pašu problēmu. Izrādās – zvanītāja bijusi otrā pacienta saimniece… Tā stundas laikā pieņēmām divus smagus pacientus ar ļoti līdzīgām diagnozēm. Vienam sunītim izdevās atjaunot redzi, otrs, diemžēl, palika akls.
Tajā visā viens no maniem pienākumiem bija runāties ar dzīvnieku saimniekiem. Kundzei sunītis bija visa viņas dzīve…”
Piedzīvotais jaunajā veterinārārsta asistentē tikai nostiprinājis vēlmi turpināt mācības augstskolā un izdarīt visu iespējamo, lai šajā pasaulē būtu mazāk cilvēku, kam jāzaudē viņu uzticamākie draugi…
Elza Lapsiņa ir Rīgas vakara ģimnāzijas absolvente. Pēc vidusskolas beigšanas kādu laiku pastrādājusi dažādus gadījuma darbus, taču visu laiku nav pametusi sajūta – tas, ar ko nodarbojas, nav viņas īstais aicinājums. “Vienā brīdī sapratu – man ir tikai 21 gads. Esmu pietiekami jauna, lai apgūtu profesiju, kas patiešām patīk. Tad mamma uzzināja par Jauniešu garantijas programmām. Nedaudz paceļojot pa internetu, uzzināju par iespēju Smiltenes tehnikumā apgūt veterinārārsta asistenta profesiju. Tā kā man jau no bērnības ļoti patīk dzīvnieki, uzreiz sapratu, ka tas piedāvājums ir man. Skolas laikā regulāri braucu uz Piņķiem pie treneres Agneses Kukaines jāt ar zirgiem. Arī mājās mums vienmēr bijuši dzīvnieki.
Vienu brīdi gan apsvēru arī iespēju braukt uz Jūrmalu un izmācīties par SPA konsultanti, bet beigās tomēr nolēmu par labu profesijai, kas vairāk atbilst manai būtībai.
Smiltene iepatikās jau no pirmā brīža. Vienīgi sākumā bija mazliet grūti pierast pie kopmītnēm. Cerējām uz jaunajām, bet toreiz tās vēl tikai remontēja… Toties bija ļoti pretimnākoši dienesta viesnīcas darbinieki. Mūs, meitenes no Rīgas, visas salika vienā istabiņā. Varējām to iekārtot tā, kā pašas gribējām. Jau pavisam drīz šo vietu uztvērām kā otrās mājās.”
Galvenais – nekad nepadoties!
Elzai arī mācīties ļoti patika.
“Par visiem veterināro priekšmetu skolotājiem neliekuļojot varu teikt, ka viņi ir fantastiski – īsti sava aroda meistari! Gan kursa audzinātāja Inese Dūjiņa, gan citi skolotāji – Biruta Birkenšteina, Gunārs Laizāns, Rudīte Benta – prata tā iedrošināt! Nebija jau nemaz tik vienkārši tā uzreiz saņemties un, piemēram, dzīvniekam iešpricēt. Tehnikuma skolotāji iemācīja nekad nepadoties, vienmēr saglabāt vēsu prātu, rīkoties veikli, neļaujot bailēm un uztraukumam ņemt virsroku pār veselo saprātu. Ļaut vaļu emocijām var tad, kad izdarīts viss, lai pacientam palīdzētu.
Ļoti patika tas, ka visi skolotāji vienmēr uzsvēra – nav neatrisināmu problēmu! Ne mācībās, ne darbā. Ja īpaši nesanāk viena lieta, tad noteikti cita padosies labāk. Tas deva fantastisku motivāciju un rosināja vēlmi uzzināt par savu izvēlēto profesiju iespējami vairāk.
Pedagogi ar mums regulāri dalījās savā pieredzē, jo visi tehnikuma veterināro priekšmetu skolotāji ir arī praktizējoši veterinārārsti.”
Iespēja, par kuru daudzi nemaz nezina
“Sākot mācīties, ātri sapratu, ka tas ir mans īstais aicinājums. Jauniešu garantijas programmas ir kolosāla iespēja, ko iesaku izmantot ikvienam jaunietim, kurš savu sapņu profesiju vēl nav izvēlējies. Publiskajā telpā par to runāts salīdzinoši maz, tāpēc daudzi par šādu iespēju nemaz nezina. Sabiedrībā joprojām valda diezgan noturīgs priekšstats: lai apgūtu profesiju, jāmācās vismaz trīs vai četrus gadus. Jaunieši nezina, ka ir arī gada un pusotrgadīgās programmas, kur jāapgūst tikai profesionālie priekšmeti, turklāt to var uzsākt līdz pat 29 gadu vecumam. Tāpēc nevajag sevi norakstīt un iedomāties – ja neesmu turpinājis mācīties 18 gados, tad visu turpmāko mūžu neatliks nekas cits, kā būt veikalā par kasieri.
Tāpat novērtēju to, ka mums maksāja ļoti labas stipendijas. Uzskatu – 115 eiro mēnesī, ko vari saņemt tad, ja sekmīgi mācies un nav neattaisnotu kavējumu, ir pat ļoti labi. Pirmajos mēnešos saņēmām 70 eiro mēnesī. Tehnikumu beidzot kontā tika ieskaitīta visa pārējā naudiņa, kas bija labs atspaids, izejot lielajā dzīvē. Mani uzreiz pēc skolas beigšanas gan uzaicināja strādāt bijušajā prakses vietā – Dzīvnieku veselības centrā, Rīgā.
Sākumā neko tādu, protams, necerēju, jo klīnika ir liela un ļoti prestiža. Taču esmu neizsakāmi laimīga par to, ka tā notika. Ir iespēja strādāt kopā ar izciliem ārstiem, slaveniem ķirurgiem, kas man ļoti daudz iemācījuši. Arī prakses laikā izjutu kolēģu vislabvēlīgāko attieksmi.”
Tiem, kuri vēl tikai gatavojas doties praksē, Elza Lapsiņa iesaka būt aktīviem, ieinteresētiem, atvērtiem pret to, ko viņiem stāsta un māca pieredzes bagātākie kolēģi. “Redzot šādu attieksmi, iespēja, ka pēc prakses uzaicinās darbā, ir daudz lielāka nekā tad, ja klusēdams stāvēsi malā un nekur īpaši neiesaistīsies.
Praksi vadīja dakteris Aigars Briņķis, taču man bija tā laime mācīties pie visiem Dzīvnieku veselības centra ārstiem. Ļoti pretimnākošiem, gataviem dalīties gan savās zināšanās, gan pieredzē. Jaunajam speciālistam tas ir ārkārtīgi būtiski. Īpaši daudz ar praktikantiem strādāja centra vadītāja, daktere Liene Dindone – veterinārārste ar ļoti daudzpusīgam zināšanām. Daudzus gadus dzīvojusi un strādājusi Amerikā.
Dzīvnieku veselības centrā ir ļoti daudz grāmatu no Amerikas, arī par retām saslimšanām. Minētajā klīnikā ar šādiem gadījumiem sastopamies bieži, tāpēc daktere Dindone mums – jaunajiem, regulāri par tiem lika izlasīt arī grāmatās. Lai labāk izprastu slimības cēloņus un saprastu, kā attiecīgajā situācijā rīkoties.”
Pacienti, kas nebeidz pārsteigt joprojām
Sākot strādāt, Elzai visvairāk pietrūka pieredzes darbā ar mazajiem dzīvniekiem. “Skolā praktiskās nodarbības pārsvarā notika lielo lauksaimniecības dzīvnieku novietnēs. Veterināro mācību klīniku toreiz vēl tikai rekonstruēja. Taču, ja vien ir vēlēšanās, visu var iemācīties. Veterinārārsta asistentam, tāpat kā ārstam, jābūt gatavam to darīt visa mūža garumā. Dakteri regulāri brauc uz dažādiem semināriem, mājās pārved jaunas idejas, kuras pēc tam vēlas ieviest savā klīnikā. Līdz ar to atvērtam visam jaunajam jābūt arī pārējam kolektīvam.”
Elza īpaši novērtē to, ka Dzīvnieku veselības centrā var gūt pieredzi darbā ar visdažādākajiem dzīvniekiem. “Esmu piedalījusies ne vien tradicionālo mājdzīvnieku, bet arī ežu, bruņurupuču, degū, iguānu, papagaiļu un kaiju ārstēšanā. Interesants skats: uzgaidāmajā telpā blakus suņiem un kaķiem stāv pāvs. Darbā nekad nav garlaicīgi. Strādājam daudz un intensīvi, bet katru dienu arī kaut ko jaunu iemācoties. Klīnikā tiek izmantotas jaunākās diagnostikas iekārtas. Dzīvnieku veselības centrā strādā ļoti zinoši ķirurgi, kas regulāri seko līdzi visiem jaunumiem veterinārmedicīnā.”
Iespējams, kādreiz Elza turpinās mācības augstskolā, bet pagaidām par to nedomā. “Tas ir dārgs prieks. Jāmācās seši gadi, turklāt – daudzi teikuši, ka pirmajos trīs mācības ar darbu savienot esot tikpat kā neiespējami.” Jauniete nespēj iedomāties sevi dzīvojam ārpus Latvijas. “Atvaļinājuma laikā desmit dienas pavadīju Anglijā. Bija jauki, bet ļoti gribējās atpakaļ uz mājām. Saprotu, ka pastrādājot ārzemēs, varbūt varētu ātrāk iekrāt naudu studijām, bet es bez Latvijas nevaru…”
Iespēja arī tiem, kam vairs nav 18
Madara Cebule šobrīd strādā Mazo brāļu hospitāļa veterinārajā aptiekā. Pirms atnākšanas uz Smiltenes tehnikumu strādāja maiņu darbā – par pārdevēju – kasieri. “Ar vidējo izglītību vien labu darbu atrast bija ļoti grūti. Gribējās iegūt profesiju, kas vienlaikus būtu arī mans aicinājums,” par savu izvēli izmantot Jauniešu garantijas programmu piedāvājumu stāsta Madara. “Kad sāku mācīties, man bija 25 gadi. Sapratu – ja tuvākajā laikā kaut ko nemainīšu, vēlāk to izdarīt būs daudz grūtāk. Informāciju par iespēju Smiltenes tehnikumā apgūt veterinārārsta asistenta profesiju atradu internetā.
Man vienmēr ļoti patikuši dzīvnieki. Esmu piedzīvojusi arī situāciju, ka grūtā brīdī bez atbilstošām zināšanām viņiem palīdzēt nevaru. Tāpēc, sākot mācīties, domāju – ja arī pēc skolas beigšanas nestrādāšu par veterinārārsta asistenti, tomēr varēšu palīdzēt kaut vai saviem mājdzīvniekiem.
Ļoti vēlējos, lai skola būtu ārpus Rīgas; gribējās izbaudīt, kā tas ir: kādu laiku padzīvot laukos vai mazpilsētā. Tehnikumā iejutos ātri. Kopmītnēs vienmēr gāja īpaši jautri… Ar istabiņas biedrenēm sākumā mazliet pastrīdējāmies, toties pēc tam visām bija žēl šķirties…
Mācību laikā liels atspaids bija Eiropas Sociālā fonda (ESF) stipendija.”
Rudenī Madara plāno izmantot skolas absolventiem piedāvāto “Erasmus+” projekta iespēju – papildināt profesionālās zināšanas Itālijā.
Jaunietei ļoti patīk darbs Mazo brāļu hospitāļa aptiekā. “Tas ir interesants, bet nevaru apgalvot, ka šajā profesijā pavadīšu visu mūžu. Man ir daudz interešu, tāpēc domas bieži mainās…
Visu jauno apgūstu ar lielu prieku. Lai sešus gadus veltītu tikai mācībām, projām no darba iet gan neesmu gatava. Ja studijas uztver nopietni, tās grūti savienot ar intensīvu darbu.”
No tehnikuma skolotāju teiktā Madara vienmēr mazliet ar smaidu atceras ieteikumu: darbā necensties būt gudrākam par veterinārārstu. “Patiesībā tā jau tas arī ir… Asistentam tās zināšanu bagāžas, kas ārstam, nav. Tāpēc jāapzinās sava vieta…
Potenciālie darba devēji visaugstāk vērtē jaunā darbinieka zinātkāri, atvērtību visam jaunajam un vēlmi aktīvi darboties. Nevienam nepatīk cilvēki, kas visu laiku stumdāmi un bakstāmi. Tādi paši nespēj sev atrast nevienu darbiņu, kas varētu atvieglot ārsta ikdienu.”
Ja būtu iespēja mācīties vēlreiz, Madara daudz lielāku vērību pievērstu farmakoloģijai. “Skolas laikā domāju, ka dzīvē tā nebūs vajadzīga, bet izrādījās pavisam citādāk…”
Mājās Madaru pēc darba gaida runcis Justiņš. “Ar savu raksturu, bet – mīļš un uzticams,” četrkājaino draugu raksturo saimniece.
