Šī profesija, iespējams, nav paredzēta katram, kas prot galdnieka arodu. Šeit vajag ne vien stiprus nervus, bet arī atbildības sajūtu un, protams, meistarīgas rokas.
Es taisu zārkus
“Nezinu, vai tas liksies interesanti, bet es taisu zārkus”, viņš saka. Šausmas! Bet, kad tā padomā – kādam taču tas ir jādara! Un tas ir interesanti – uzzināt, kā psiholoģiski tik mulsinošu nodarbošanos uztver pats šī darba darītājs. Par to vairāk portāls “Valmieras Ziņas” uzzināja, ciemojoties pie galdnieka Artūra Svīķa.
Nonācis situācijā, kad mācības vidusskolā jāpamet, Artūram parādījusies iespēja apgūt galdnieka arodu. Sākumā to nemaz negribējis, bet vēlāk šis arods aizrāvis tik ļoti, ka jau sesto tas ir viņa darbs.
Jau skolas laikā Artūram gribējies zināt, kā top zārks.
Kad pašam tāds bijis jātaisa, tad gan gājis grūti, bet tagad jau tiek doti sarežģītākie pasūtījumi.
Zārka vērtību nosaka materiāls un ieguldītais darbs. “Latvija ir pārpludināta ar ārzemju konveijera tipa produkciju, cilvēki grib kaut ko kvalitatīvāku, bet tajā pašā laikā nevēlas par kvalitāti attiecīgi maksāt,” norāda Artūrs. Parasti ir konkrēti modeļi, kuri tiek veidoti, taču ik pa laikam klienti nāk ar sarežģītākiem dizainiem. Vidēji mēnesī varot uztaisīt ap 30 zārkiem. Tas esot atkarīgs galvenokārt no tā, kāda veida zārki ir jātaisa.
Tomēr galvenā esot kvalitāte, jo darbs ir atbildīgs – brāķis var atstāt nepatīkamas emocijas un sekas ne vien piederīgajiem, bet arī zārka izgatavotājam.
Artūra darba vietā zārki taisīti arī sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, piemēram, Kārlim Skrastiņam un Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajiem ugunsdzēsējiem.
Šajā arodā neiztikt bez traumām. Labi, ka trakākās no tām nav bijušas pašam. Artūrs stāsta: “Bieži vien tādas traumas rodas neuzmanības dēļ. Ar jebkuru tehniku ir jābūt uzmanīgam, citādi var palikt bez pirkstiem.”
Kad Artūrs citiem atklāj savu nodarbošanos, viņiem tūlīt rodas neskaitāmi jautājumi, bet viņu pašu tas psiholoģiski neietekmē: “Zārks manā skatījumā neatšķiras no jebkuras citas mēbeles. Man nav nekāda sakara ar to cilvēku, kam tas zārks paredzēts. Ir galdnieki, kuri psiholoģiski nav varējuši ko tādu uzņemties. Man tādu problēmu nav.”
No vēstures materiāliem
Ja vien netiks izgudrots kas cits, zārks vienmēr būs cilvēkam nepieciešama prece. Ja mūsdienās vairums galdniecību ir izkārtotas tuvu pilsētas robežai, tad Valmieras muzejā pieejamā informācija liecina, ka pagājušā gadsimta sākumā Valmierā tās bijušas pat pilsētas centrā.
Skats uz J.Cepurnieka mēbeļu rūpniecības namu Rīgas ielā, 1930.gados. / Foto: Valmieras muzeja krājums
1930.gadu ”Valmierieša” izdevumi rāda, ka galdnieka pakalpojumus Valmierā piedāvājuši daudzi, tomēr par zārku piedāvājumu informējuši vien daži.
Šī laikraksta sludinājumu biežums rāda, ka par galveno zārku izgatavotāju var uzskatīt galdniecību “J.Brigaders un dēls”. Pēc tam parādās arī sludinājumi par J.Cepurnieka zārku darbnīcu Rīgas ielā. Sludinājumos ik pa laikam parādās arī V.Kopmaņa un A.Gulbja izgatavoto zārku piedāvājumi. Tomēr ir arī nereklamētas darbnīcas, par kurām būtu iespēja uzzināt vien no tā laika paaudzes. Piemēram, Laikrakstā “Liesma” publicēts kādu valmieriešu atmiņu stāsts par Martas Zutis zārku darbnīcu Valmierā.
