Lasīšanas laiks: 7 min
Valmieras muzeja arhīvā esošās mīlestības vēstules lielākoties pie sirdsdāmām ceļojušas, mīļotajam cilvēkam esot karā. Kādus mīlestības apliecinājumus glabā 70 gadus un vēl senākas vēstules, portālam “Valmieras Ziņas” stāsta un rāda Liene Rokpelne, Valmieras muzeja pētniece.
Liene stāsta, ka šādas vēstules nav tikai mīlestības apliecinājumi, tajās aprakstītas arī sadzīviskas situācijas, lai pavēstītu mājās palicējiem, kas notiek kara zonā. Piemēram, Pēteris Koķis sievai 1941.gada 5.augustā divu lapu garā vēstulē (muzeja arhīvā vēstules nr.7432) no Igaunijas raksta:
“Mans mīļais neaizmirstamais, vienīgais draugs! Un Tu – mans mazais, nerātnais incīt! Izmantoju pirmo izdevību, lai būtu pie jums, lai paziņotu, ka jūsu papucis sveiks un vesels. Zinu, ka jūs domājat par mani, mocāties neziņā.
Tāpēc esmu laimīgs, ka varu jūsu bažas izgaisināt – Sunīti mīļais, esmu sarkanā armijā, latviešu pulkā. Te ir visi valmierieši. Un ne tikai viņi vien. Te ir rīdzinieki, cēsnieki, kurzemnieki [..] Strādājam pārsienamā punktā. Caur mūsu rokām iet visi IV bataljona ievainotie. No valmieriešiem ievainoti smagi ir Minnas Jānis. Viņam norauts apakšējais žoklis līdz ar zobiem. Tāpat vairāki ievainojumi galvā un kājās. Dzīvs tomēr paliks. Gredzens ievainots abās rokās, pie kam kreisajā smagi, pirksti paliks stīvi, roka laikam nebūs jānoņem [..]
Mīļais, labais, kādas ilgas pēc jums! Man kreisajā krūšu kabatā Tava un incīša ģīmetnes. Tas ir mans talismans, viņas mani sargās. Es vienmēr domāju par jums, paskatos jūsos un rodas jauns cīņas spars. Par jums mēs cīnāmies, par savu dzimteni, par strādnieku lietu. Un zini, draugs, mēs uzvarēsim! [..]
Vai jums kas netrūkst? Man ir 1500rbļ. naudas. Man viņa nav vajadzīga. Pie pirmās izdevības nosūtīšu jums. Varbūt drīz iesim atpūsties aizmugurē. Mēģināšu tad dabūt atvaļinājumu un aizbraukšu pie jums. Daudz būs jums ko stāstīt. Šai vēstulē varu ietvert tikai niecīgu daļu no saviem piedzīvojumiem un sajūtām. Mans pirmais uzdevums bija darīt Tev zināmu, ka esmu sveiks un vesels [..] Manī ir bezgala uzticība Tev. Es lepojos ar tevi – un mīlu, bezgalīgi mīlu Tevi – Tevi vienīgo. Piedod, ka šoreiz beigšu. Nupat mums paziņoja pārgājienu. Uz priekšu. Vācietis kaut kur pazudis. Mēs vienmēr sekojam bataljona aizmugurē apmēram 2 kl no frontes līnijas. Pēdējās dienās ievainoti nav.
Kur lai rodu vārdus, kas netiktu vēl teikts, kas skanētu skaistāk par mūziku un mīlu. Es zinu vairs tikai to pašu mūsu mazo veco vārdiņu – viņš lai iet atkal uz tevi tūkstoškārt. Glāstu tevi un mūsu mazo pecīti. Uz redzēšanos mans mīļais, neaizmirstamais, vienīgais draugs. Un tu mans mazais, nerātnais inci!”
Liene stāsta, ka tolaik nebija nekas neparasts sievu uzrunāt vīriešu dzimtē, arī pieminētā bērna dzimums nav zināms. Tomēr šī vēstule ir pavediens – tur pieminētais Minnas Jānis ir Jānis Antons, kurš vēlāk kļūst par Valmieras pilsētas izpildkomitejas vadītāju. Savukārt Gredzens ir Rihards Gredzens, kurš vēlāk ir Valmieras apriņķa izpildkomitejas vadītājs. Par Minnas Jāni vīrietis saukts, jo viņa mamma ir Minna, savukārt Jāņa sieva Alīda Antone bija muzeja direktore. “Pēc pieminētās žokļa traumas sazīmēju, kas tas ir par Jāni. Jāņi tolaik Valmierā nav tik daudz, kā arī zināju, ka Jānis Antons no kara pārnāca smagi ievainots – bija zināms, ka kaut kas ir traumēts sejā, bildēs žokļa rajonā ir apsējs,” stāsta Liene.
Interesanti, ka aploksnes tolaik bija krietni mazākas, salīdzinot ar tagadējām. Turklāt uz vienas no arhīva glabātajām aploksnēm adreses vietā norādīts “Elzai Puķītei pārtikas veikalā, Valmierā”. Šajā vēstulē (muzeja arhīvā nr. 13451) puisis raksta:
“Lai svētdienas rīts Tevi sveic! Pie mums tik skaisti – ābeles vienos ziedos un ceriņi smaržo. Es zinu, Tava mājiņa zilā cervijoļu mākonī. Nekur Valmierā man nebija tik patīkami, jauki, kā pie Tevis. Tava māja šķita tāds brīnišķīgs, maigs puķu stūrītis, kuru mīļais Dieviņš no debesīm nometis Tev, tamdēļ, ka Tu esi tik laba. Ko dara Gauja? Ko labais ozols Abulas krastmalā? Tie mani senie draugi. Citādi jau es justos puslīdz labi, bet nav manā dzīvē vairs tās saules, tā skaistuma, kas Valmierā, nav ugunskura un dziesmas.”
“Acīmredzot rakstītājs ar meiteni pastaigājies gar Gaujmalu. Vēlāk vēstulē no frontes viņš atzīst, ka nav tā, kā bija iedomājies, jo jādzīvo starp zaldātiem, nevis kareivjiem. Viņi dzied zaldātu dziesmas un nav tik cēli domāšanā kā kareivji.”
Savukārt nākamā mīlestības vēstule, kas datēta 1916.gada 30.septembrī (muzeja arhīvā nr. 22320), tātad Pirmā pasaules kara laikā, interesanta ar to, ka kāds pavisam jauns puisis, tikko ticis pie rakstīšanas, ar vēstuli sveicina mājās palikušo meiteni:
“Esi sveicināta, latvju meiča! Pēc ilgiem laikiem šodien steidzos pie rakstīšanas. Gribu aprakstīt savu dzīvi, kā man iet uz kara lauka, un tāpat arī gribu zināt, kā Tev iet pa Vidzemes kalniem un lejām ar maniem tautas brāļiem – baltbiļetniekiem [..] Mēs te visi 16, 17 gadus veci [..] Spiežu roku, Teodors.”
Par baltbiļetniekiem saukti tie, kuri izvairījās iet armijā, kaut ko sev nodarot, vai arī tika atzīti par karošanai nederīgiem.
Ir atrasta arī pastkarte, rakstīta 1916.gadā (muzeja arhīvā nr. 35715), kurā kavalieris pauž nosodījumu un aizvainojumu:
“Ei, Vārpiņ, vai ta nu godīgi cilvēki tā dara! Divas nedēļas jau pagājušas, kaut vai rindiņu būtu atsūtījuse. Es gaidu, gaidu, bet kur tev! Laikam būsi šausmīga egoiste palikusi vai atzinuse manu skolmeistara augstību par savas ievērības necienīgu.”
Liene stāsta, ka, pārskatot šīs laika liecības, uzrunājis tas, ka mīlestības apliecinājums nav izteikts vienā teikumā, bet tas caurvijas visā vēstulē, uztraucoties par sadzīviskām lietām un to, kā veicas mājās palicējiem. Piemēram, Artūra Ozola vēstule, esot izsūtījumā 1953.gadā, dzīvesbiedrei Emmai Krūmiņai (muzeja arhīvā nr. 41385-33):
“Mīļi sveicu! Pateicos par mīļo vēstuli! Tu paliec arvien man mīļāka, jo mīļāki man raksti aizvien. Bet nu aizvien man ļoti neērti, ka neesmu Tev solījumu pildījis ar tiem pašiem vaļiņkiem.”
1950.gada 16.martā Artūrs sievai rakstījis: “Paturēsim vien tās jaukās cerības, ka viss būs atkal labi. Nāks pavasaris un atkal tiksimies. Neesi jau viena vien tā cietēja. Tāpat kā raksti, ka tev ir labi cilvēki, ar kuriem vari domas izmainīt. [Vēstulē ierakstīts arī Raiņa dzejolis “Kad nakts”.] Novēlu Tev daudz veselības, izturēt un uzvarēt! Vēlreiz mīļi sveicot, ar skūpstu Artūrs. Līdz citai reizei!”
Muzejā esošās vēstules lielākoties ir vīriešu rakstītas. Iespējams, sievietes sev sūtītos mīlestības apliecinājumus pratušas labāk saglabāt, varbūt vīrieši sev adresētās veiksmīgāk noglabājuši, nost no svešām acīm, skaidro Liene. Iemesls varētu būt arī tas, ka meitenes nevarēja tik atklāti paust jūtas. “Kādā dienasgrāmatā lasīju, ka “kāpēc tāda netaisnība – puiši drīkst ievu ziedos un Gaujmalā sēdēt visu nakti un priecāties par lakstīgalu pogošanu, bet mums, meitenēm, tas viss ir liegts, jo mātes un tēvi jau pirms saulrieta aizdzen mājās”. Protams, meitenes puišiem arī atbildēja, ja tā nebija anonīma vēstule.”
Ir arī vēstules, ko autors rakstījis sev – dienasgrāmatas, dzeja. Piemēram, Jāņa Māliņa apkopoto dzejoļu kladē iemūžināts sacerējums “Atzīšanās”, ko rakstījusi kāda meitene: “Tu mani redzēji, kad nepazini. Cik skūpsts ir tavās lūpās grēkā svēts! Bet tagad, dārgais draugs, es vienu zinu, mums ceļš ir īss, ir naktī pazaudēts.”
“16., 18.gadsimtā bija vēstuļu rakstīšanas uzplaukums. Vēstules bija kā savas kultūras atspoguļojuma veids, jo tā ir saziņa, kaligrāfija, atklāsme. Ar vēstuļu, ko cilvēks rakstījis sev, pētniecību, jābūt ļoti uzmanīgam. Jāizvērtē, vai cilvēks tās rakstījis tikai sev vai tomēr cerējis, ka tās pēc gadiem kāds izlasīs.”
Pirms tam pavērsiens mīlestības vēstuļu rakstīšanā bija 11.-13.gadsimts – bruņinieku rakstītie veltījumi. “Viduslaikos sievietei nekas nevarēja būt brīnišķīgāks par dzejoļu krājums, kas bija kā mīlestības vēstule, no bruņinieka. Rietumeiropā ir saglabājušās daudzas šādas bruņinieku rakstītas grāmatiņas – tās bija tik lielas, lai varētu nēsāt pie sirds, ar vairākām lapām, dzejoļiem, ilustrācijām, jo tie varēja būt mēneši, pat gadi, kad atkal satiec savu sirdsdāmu. Bruņinieku likums saka, ka īsta mīlestība nav publiska.”
Liene uzsver: “Mīlestības vēstules vienmēr ir bijušas, jautājums – kādā formā.”
