Lasīšanas laiks: 6 min
Viņas zelts ir cilvēki, kuri salaiduši saknes mazas Latvijas mazā stūrītī. Kas no tām audzis, grūti izmērāms, jo nav mums mērvienību, kas skaita īstumu. Vien droši zināms, ka, daloties ar to, mazāk nekļūst, gluži pretēji – iet labumā. Bet viņa zina, kurš īstumus rada un kādos lielumos tie top.
17. novembrī par sevišķiem nopelniem sabiedriskajā un kultūras jomā, daudzu gadu garumā pētot un popularizējot Ķoņu pagasta vēsturi, apkopojot ziņas par Ķoņu pagasta iedzīvotājiem, par pagasta sabiedrisko un kultūras dzīvi, par Baltijas ceļa gadadienai veltītās svinīgās norises attīstīšanu Latvijas–Igaunijas robežpunktā Unguriņos, par iesaisti Ķoņu dzīvesvides uzlabošanā un vietējās kopienas tradīciju uzturēšanā apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” saņēma kādreizējā bibliotekāre un kultūras darbiniece Ķoņos Maruta Krastiņa.
“Ķoņos esmu dzimusi, augusi, skolā gājusi un pēc studijām Rīgā atgriezusies un šeit pavadījusi visu darba mūžu. Bērnība man palikusi atmiņā kā jauks laiks. Arī lauku darbi grūtības nesagādāja, jo, tos paveikusi, varēju doties līdzi mammai – viņa bija sekretāre Ķoņu ciema izpildkomitejā, uzdevums katru gadu bija arī iedzīvotāju skaita precizēšana un mājlopu uzskaite. Jau skolas gados sāku iepazīt Ķoņu cilvēkus un mājas, man tas šķita ļoti interesanti – pagasta vēsture, interesantas vietas, kāpēc tieši tāds nosaukums mājām. Vēlākajos gados, uzsākot darba gaitas, interese par novadpētniecību kļuva vēl nopietnāka. Var teikt, ka esmu apzinājusi visas Ķoņu pagasta mājas un to iedzīvotājus, kā arī tikusies ar viņiem. Mūsu pagasta vēsture ir ļoti bagāta, kopš bērnības mana interese nav mazinājusies,” stāsta Maruta Krastiņa.
Marutas kundze četrus gadus bijusi vēstures skolotāja Ķoņu skolā, pēc laulībām un bērnu piedzimšanas uzsākusi darbu Ķoņu pagasta tautas namā, 1990. gadu beigās arī bibliotēkā – kopā kultūras jomā nostrādāti 44 gadi. Daudz laika pavadīts arhīvos Valmierā un Rīgā, pētot pagasta valdes protokolus, kuros atrodamas liecības no 1870. gada. “Apkopotas ziņas par Ķoņu iedzīvotājiem, kuri piedalījās Latvijas brīvības cīņās, mums ir 33 Lāčplēši (vēsturiskā apbalvojuma – Latvijas augstākais valsts militārais apbalvojums Lāčplēša Kara ordenis – saņēmēji), meklēta informācija par represētajiem cilvēkiem. Darbs arhīvā ir tikai viens no veidiem, kā iegūt informāciju, lielākoties gāju pie cilvēkiem, runājos ar viņiem, daudzi ir devuši savas ģimenes fotogrāfijas, lai varam izveidot fotokopijas. Materiāli ir saglabāti bibliotēkā, veidotas izstādes. Man kā ķonietei tas bija ļoti interesanti. Piemēram, teātra spēlēšanas tradīcija. Varat iedomāties, pirmā teātra izrāde Ķoņos uzvesta jau 1915. gadā! Izrādē “Sētā un gaitā” spēlēja vairāk nekā 20 aktieri. Mums ir saglabājusies Ķoņu pamatskolas hronika (1868.–1936. gads), ko apkopojis un uzrakstījis viens no pirmajiem skolas pārziņiem un skolotājiem Alfrēds Cirītis. Ķoņu dziedāšanas biedrības gadagrāmata (1882.–1940. gads) arī ir viņa darbs, jo viņš bija ilggadējs Ķoņu kora diriģents.”
Marutas kundze stāstījumu papildina ar gadskaitļiem, kas bez aizķeršanās skan kā no vēstures grāmatas. “Mēs taču esam latvieši, mums ir jāzina mūsu vēsture. Un liels prieks, ka cilvēki arvien vairāk sāk apzināt savas dzimtas vēsturi. Palīdzu, kā vien varu, jūtos noderīga, ka mans darbs nav bijis velts. Katrs stāsts ir īpašs, man bijusi iespēja darīt profesionāli to, kas ir arī mans vaļasprieks.”
To apliecina arī darbs pie Baltijas ceļam veltītās piemiņas zīmes Latvijas–Igaunijas robežpunktā Ķoņu pagasta Unguriņos. “Latvijas Tautas frontes Rūjienas grupas dalībnieki Rūjienas pusē bija galvenie 1989. gada 23. augusta Baltijas ceļa akcijas organizatori, pēc sadošanās rokās visi devās pie robežas. Šajā dienā tur pulcējās vairāki tūkstoši brīvību un neatkarību alkstoši Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji, lai tiktos ar Latvijas Tautas frontes un Igaunijas Tautas frontes vadītājiem Daini Īvānu un Edgaru Savisāru. Tā kā robežpunkts ir Ķoņu pagastā, mēs, ķonieši, turpinājām organizēt šīs atceres norises, un tā pamazām radās jauka, patriotiska tradīcija, kas šodien pārvērtusies par skaistiem svētkiem, ik gadu 23. augustā pulcējot Latvijas, Igaunijas un vēl citu valstu iedzīvotājus atcerēties Baltijas ceļu. Baltijas ceļa desmitajā gadadienā bija pirmās jau vērienīgākas svinības, bet kopš 15. jubilejas kopā sanākšana notiek katru gadu. Atzīmējot Baltijas ceļa 20. gadadienu, Unguriņu robežpunktā tika uzstādīta metālmākslinieka Andra Dukura veidotā tērauda skulptūra ar cilvēku siluetiem. Deviņus metrus garā un divarpus metrus augstā piemiņas zīme, kuras tukšajās vietās ikviens var nostāties un sadoties rokās, tā uz mirkli iejūtoties vēsturiskajā notikumā, stāsta par pasaules mērogā unikālo Baltijas ceļu. Ir liels prieks redzēt, ka cilvēkiem patīk šī zīme, ka to apmeklē, bildējas un ka šeit notiek pasākumi.”
Arī Ķoņu kalna attīstība ir apliecinājums mīlestībai pret dzimto vietu. “Biedrībā “Ķoņu kalna dzīves skola” nu jau 25 gadus darbojamies interesentu grupa ar mērķi saglabāt un kopt mūsu dabas vērtības, mūsu tradīcijas un prasmes. Sadarbojoties ar dažādām iestādēm un rakstot projektu pieteikumus, esam rīkojuši dažādu amatu mācības, izremontējuši biedrībai telpas kādreizējā Ķoņu skolas ēkā, Ķoņu kalnā uzbūvējuši skatuvi, kāpnes, nojumi, notikušas dažādas izglītojošas norises, ar ģeologa Daiņa Ozola palīdzību ierīkota akmens izziņas taka. Paldies Modrim Karselim, Didzim Kiresāram, Jānim Zumentam, Ņinai Krastiņai, Agritai Gruzdiņai, Aigai Stierei – visai mūsu Ķoņu kalna dzīves skolas komandai un ikvienam, kurš mūs atbalsta! Ir patīkami just, ka līdzcilvēki ir ieinteresēti un palīdz, lai attīstītu Ķoņus. Ķoņu kalnā man ļoti patīk būt. Priecājos, redzot, ka daudzi to izvēlas par pastaigu vietu. Ļoti žēl, ka kādreiz netikām pie projekta finansējuma Ķoņu kalna skatu tornim, jo, domāju, ka arī šeit būtu daudz apmeklētāju, kuri gribētu pavērties uz skaisto un plašo apkārtni no skatu torņa. Pagastā nav vairs kultūras nama un bibliotēkas, tāpēc liels paldies folkloras kopas “Dzīne” vadītājai Dacei Zāģerei, kura ar lielu enerģiju darbojas, lai dziedātāji priecētu gan Ķoņu, gan visa mūsu novada iedzīvotājus gadskārtu jubilejās un citos svētkos.”
Jautāta, kur smeļas spēku, Marutas kundze stāsta, ka interesē iepazīt Latviju un citas zemes, patīk būt dabā, sēņot, lasīt grāmatas, ļoti priecājas par mazbērniem un kopā pavadīto laiku. Un, protams, lai gan novadpētniecība prasījusi daudz laika, tā vienlaikus ir arī iedvesma: “Katrā mājā esmu bijusi, ar cilvēkiem runājusies, iepazinusi viņus, tagad pie manis vēl vēršas, ja grib uzzināt kaut ko par Ķoņu cilvēkiem, un man patīk palīdzēt atklāt dzimtas vēstures līkločus. Uzskatu, ka tas bija mūsu pienākums, un priecājos, ka kopā ar novadpētnieku Edgaru Vītolu esam apzinājuši un ievākuši ziņas par visiem mūsu Lāčplēšiem, Pirmā un Otrā pasaules karā karojošajiem, par represētajiem pagasta iedzīvotajiem, par ievērojamām personībām Ķoņu pagastā. Protams, par to, ka vēsturē paliks liecības par Ķoņu iedzīvotājiem, tostarp arī par pasaulē zināmo mākslinieku Gustavu Kluci.”
Par lepošanās vērto Marutas kundze saka: “Lepojos, ka esmu ķoniete! Lepojos ar visiem savējiem, ar visiem, ar kuriem bijusi sadarbība, lai mūsu Ķoņi taptu arvien skaistāki, lai mēs zinātu mūsu vēsturi. Apkārt redzu ļoti daudz cilvēku un ticu, ka visā Valmieras novadā tādu ir daudz, kuri velta savu laiku līdzcilvēku un dzīvesvides labā un ir pelnījuši šādu titulu. Ķoņi ir mana dzimtā vieta, jauks, mazs, zaļš pagastiņš, mazs ielāpiņš uz planētas. Un man te ļoti patīk.”
“Maruta Krastiņa ir bijusi vietējās kopienas tradīciju turētāja. Viņa iesaistījās tradicionālās folkloras kopas “Dzīne” dibināšanā un darbības nodrošināšanā, tā saglabājot un popularizējot Latvijas kultūras mantojumu Ķoņu pagastā. Sirsnība, vienkāršība, mīlestība un atbildība pret savu mazo Ķoņu pagastu – daļu no mūsu Latvijas,” tā Marutu Krastiņu raksturo biedrības “Ķoņu kalna dzīves skola” biedri.
