Lasīšanas laiks: 5 min
Minimālās algas celšana nav brīnumnūjiņa, kas ar vienu mājienu mazinās ienākumu nevienlīdzību, Latvijas Bankas (LB) uzturētajā ekonomiskās analīzes vietnē “makroekonomika.lv” atzīmē centrālās bankas ekonomisti Ludmila Fadejeva un Oļegs Krasnopjorovs.
“Minimālās algas celšanas jautājumam sabiedriskajās diskusijās ir gandrīz vai svētās govs statuss: vai nu jāatbalsta paaugstināšana vai arī jāmin kādas neko neizsakošas, vispārīgas frāzes. Ņemot vērā tautsaimniecības stagnācijas riska ievērojamu pieaugumu (tikko knapi izvairījāmies no tehniskās recesijas), mūsuprāt, ir svarīgi uzsvērt, ka minimālās algas celšana nav nekāda brīnumnūjiņa, kas ar vienu mājienu mazinās ienākumu nevienlīdzību, tuvinās Latvijas algas Rietumeiropas līmenim un piepildīs valsts budžetu. Tieši otrādi – ja minimālo algu ceļ par daudz, tas nodara vairāk kaitējuma nekā labuma, jo tās celšana mazina uzņēmumu konkurētspēju un nodarbinātību, it īpaši nozarēs un reģionos ar zemiem ienākumiem,” pauž ekonomisti.
LB ekonomisti norāda, ka Latvijā minimālā alga, rēķinot procentos no vidējās algas valstī, ir 44%, kas pārsniedz Eiropas Savienības (ES) vidējo rādītāju. Tā kā Latvijā minimālo algu saņēmēju īpatsvars ir būtiski lielāks nekā kaimiņvalstīs (Latvijā – 17%, Lietuvā – 11%, Igaunijā – 6% ), pēc apmēra līdzīgs minimālās algas kāpums ir saistošs lielākajai daļai uzņēmumu.
Tāpat LB ekonomisti pauž, ka LB veiktajā aptaujā 21% Latvijas uzņēmumu atbildēja, ka, palielinoties minimālajai algai 2014.gada sākumā, tam bija svarīgi vai ļoti svarīgi palielināt produktu cenas, kas nozīmē, ka, pirmkārt, minimālās algas kāpumu daļēji nofinansēja patērētāji, otrkārt, cenu paaugstināšana vairākiem uzņēmumiem nozīmēja konkurētspējas zudumu gan iekšzemes tirgū, gan ārvalstīs.
Aptaujā arī secināts, ka vājākas konkurētspējas un rūkošu ražošanas apmēru dēļ 6,6% Latvijas uzņēmumu bija svarīgi atlaist darbiniekus, kas nozīmē lielāku bezdarbu un emigrāciju. Turklāt 8,9% uzņēmumu atbildēja, ka minimālās algas celšanas ietekmē tiem bija svarīgi ierobežot jauno darbinieku pieņemšanu darbā.
Vienlaikus 20,4% Latvijas uzņēmumu bija svarīgi uzlabot produktivitāti. “Vērts atcerēties, ka 2011. līdz 2013.gadā minimālā alga Latvijā nemainījās. Tāpēc, pat ja, vērtējot 2014.gada minimālās algas celšanu, katrs piektais uzņēmums kā svarīgu atzīmēja produktivitātes uzlabošanu, tas vēl nenozīmē, ka līdzīgu rezultātu varētu sagaidīt arī 2017.gadā. Ceturtā minimālās algas paaugstināšana pēc kārtas varētu izsmelt produktivitātes celšanas iespējas,” pauž LB ekonomisti.
Tāpat aptaujā 22,1% uzņēmumu atzina, ka minimālās algas kāpuma dēļ tiem bija svarīgi palielināt atalgojumu arī darbiniekiem, kas pelna vairāk nekā minimālo algu. “Tādējādi minimālās algas ietekme bija būtiska pat tiem uzņēmumiem, kur minimālo algu nesaņēma neviens no darbiniekiem,” uzsver LB ekonomisti.
Pēc centrālās bankas ekonomistu minētā, pēdējos gados minimālās algas kāpums visās trijās Baltijas valstīs pārsniedza nominālā darba ražīguma (reālais darba ražīgums + inflācija) pieaugumu. Tādējādi tālākais ar darba ražīguma kāpumu nepamatots minimālās algas palielinājums, pat neskatoties uz kopumā diezgan zemo līmeni eiro izteiksmē, negatīvi ietekmēs uzņēmumu konkurētspēju un nodarbinātību.
“Vērtējot minimālās algas celšanas pamatotību, nepietiek vien ar tautsaimniecības vidējo rādītāju analīzi. Jāizvērtē arī, vai minimālās algas celšana ir “panesama” nozarēs un reģionos, kur minimālā alga ir visbiežāk izmantota. LB aptaujas rezultāti parāda, ka darbinieku ar minimālajām algām vislielākā koncentrācija ir mazajos uzņēmumos (darbinieku skaits ir no 10 līdz 19 darbiniekiem; 25%). 2013.gada beigās rūpniecības un pakalpojumu sektoros darbinieku daļa ar minimālajām algām bija lielāka (attiecīgi 16% un 19%) nekā tirdzniecības (15%), būvniecības (11%) un finanšu un apdrošināšanas sektoros (2%). Salīdzinot reģionus, redzams, ka Rīgā minimālās algas īpatsvars vidējā algā ir relatīvi zems (39%), turklāt būvniecības nozarē ar minimālās algas palielinājumu varētu samazināt aplokšņu algu īpatsvaru. No otras puses, Latgalei, kur minimālā alga ir 64% no vidējās algas (un vairāk nekā divas trešdaļas no vidējās algas privātajā sektorā), tās turpmākais kāpums var drīzāk kaitēt, samazinot darbaspēka pieprasījumu, un veicināt ēnu ekonomikas noturību. Dažas pazīmes liecina, ka 2014. līdz 2015.gadā īstenotie minimālās algas prāvie kāpumi (kopā par 27%) Latgales attīstību ir bremzējuši. Piemēram, Latgale ir vienīgais Latvijas reģions, kurā bezdarbs 2015.gadā bija augstāks nekā 2013.gadā,” atzīmē LB ekonomisti.
Vienlaikus LB ekonomisti uzsver, ka Igaunijā un Lietuvā nav neviena reģiona, kas tik būtiski atpaliktu vidējās algas ziņā no pārējās valsts. Piemēram, Igaunijā visos reģionos vidējā alga vismaz divas reiz pārsniedz valstī noteikto minimālo algu. Lietuvā viszemākās algas ir Tauraģes reģionā, bet arī tur minimālā alga 2015.gadā bija 54% no vidējās algas un pēc diviem straujiem minimālās algas paaugstinājumiem 2016.gadā šīs rādītājs varētu sasniegt 58%.
Pēc LB ekonomistu minētā, laiku pa laikam izskanējušajam aicinājumam pacelt Latvijā minimālo algu līdz 68% no vidējās algas valstī trūkst ekonomiskā pamatojuma, un tas nav īstenojams ne īstermiņā, ne ilgtermiņā. “Pirmkārt, tik augsts cipars no vidējās algas vai pat tik tuvu tam stāvošs nav nevienā ES valstī. Otrkārt, tas nozīmētu pacelt minimālo algu virs vidējās algas vairākās tautsaimniecības nozarēs, kas nozīmētu šo nozaru uzņēmumu bankrotu un masveida atlaišanas, piemēram, apģērbu, ādas izstrādājumu ražošanā, zivju pārstrādē, ēdināšanas pakalpojumos, kā arī veterinārajos pakalpojumos; turklāt, tas ir vairāk nekā pašreizējā vidējā alga Latgales privātajā sektorā,” norāda LB ekonomisti.
Tāpat ekonomisti atzīmē, ka minimālās algas celšana no 2017.gada janvāra līdz 400-410 eiro mēnesī, kā to pašlaik piedāvā Labklājības ministrija, padarītu minimālo algu Latvijā procentos no vidējās algas par vienu no augstākajām ES. Ja nominālā produktivitāte pieaug par 4%, bet minimālā alga vismaz divreiz straujāk, tam ir nepārprotami negatīvas sekas uz uzņēmumu konkurētspēju un nodarbinātību.
“Pretēji gaidītajam aplokšņu algas samazināšanas efektam, ēnu ekonomikas īpatsvars varētu pieaugt, uz papīra samazinot darbinieku slodzes vai noslēdzot ar darbiniekiem uzņēmuma līgumus. Šādas negatīvas sekas visvairāk būs izplatītas tajās nozarēs un reģionos, kur jau pašreizējais minimālās algas apmērs ir bieži izmantots, piemēram, Latgalē,” skaidro LB ekonomisti.
LB ekonomisti arī uzsver – tas, ka būtisku minimālās algas kāpumu pašlaik Latvija nevar atļauties, nozīmē, ka ir jāpielieto citi mehānismi zemu algu saņēmēju atbalstam. Tostarp tūlītēju efektu var panākt, budžeta iespēju robežās ceļot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu, taču tā drīzāk būtu cīņa ar ienākumu nevienlīdzības sekām, nevis iemesliem.
“Ilgtspējīga ienākumu nevienlīdzības mazināšana veicama ar citiem mehānismiem, tajā skaitā ar strukturālām reformām izglītībā un veselības aprūpē. Nepietiekams izglītības līmenis, neatbilstoša izglītības joma un iegūtās izglītības slikta kvalitāte, kā arī neapmierinošs veselības stāvoklis, kas bieži rodas, nevēršoties pie ārsta medicīnas pakalpojumu dārdzības un garu rindu dēļ, minami starp ienākumu nevienlīdzības patiesajiem cēloņiem,” pauž LB ekonomisti.
Aģentūra BNS jau vēstīja, ka no 2016.gada 1.janvāra minimālā mēneša darba alga Latvijā ir 370 eiro. Nākamā gada budžeta veidošanas kontekstā Finanšu ministrija rosina palielināt minimālo mēneša darba algu par 10 eiro – līdz 380 eiro, bet Labklājības ministrija – par 40 eiro.
