Lasīšanas laiks: 5 min
Šajā gadā pie skatītājiem viens pēc otra nonāk seriāli, kas vēsta par dažādiem laika periodiem Latvijas vēsturē. Janvārī un februārī varēja dzīvot līdzi komēdijas “Pansija pilī” varoņiem, martā aktuāli bija “Padomju džinsi”, bet aprīlī un maijā skatītāju prātus tracina spriedzes pilnā drāma “Dumpis”. Filmas sižets balstīts uz patiesiem notikumiem, kad 1975. gadā uz padomju karakuģa “Storoževoj” notika sacelšanās mēģinājums.
Kas bija visgrūtākais filmas tapšanas procesā? Kur un kā tika uzņemts seriāls?
Andrejs Ēķis: Visgrūtākais bija attēlot tā laika domāšanu un tā laika vērtības – kā cilvēks var priecāties par divistabu dzīvokli, kur ar citiem kaimiņiem ir kopīgs koridors, virtuve un tualete!
Grūti bija drillēt lielo baru ar zaldātiem, kuri nekad nav bijuši zaldāti, bet čaļi, kas piedzimuši brīvā Latvijā. Krievu armijas princips bija tik ilgi drāzt cilvēkus, kamēr neviens vairs nedomā, bet dara, ko liek. Armijā bija norma, ka sit, atņem ēdienu, pazemo.
Dzīvoklis bija pavisam reāls, arī kuģošana. Rīgas brīvosta uz diviem mēnešiem iedeva ledlauzi “Foros”, bet tas bija 70 metru garš. Tā kā kuģim vajadzēja būt aptuveni 120 metrus garam, pārējos metrus ar datoru piezīmēja klāt, bet sarežģītāk bija piezīmēt viļņus.
Filma tapa ļoti ātri – 2022.gada vēlā rudenī, ārā gan bija -17 grādi. Vienīgi pelde Daugavā bija vasarā, bet ar piemirkušu šineli peldēt tāpat nebija viegli.
Vispār seriālu uzfilmēt ir daudz grūtāk nekā filmu, tās ir kā septiņas atsevišķas filmas, un tā ir cita dramaturģija. It sevišķi jādomā par to, ja filmu pa sērijām skatās mājās pie televizora. Viena sērija beidzas, lai paliktu intriga nākošajai – kas būs tālāk?
Elīna Hanzena, kā režisors saka, ir sīkā, kura neko tādu nav piedzīvojusi, jo dzimusi tikai 1993.gadā. Bet viņa ir daudz dzirdējusi no režisora, lasījusi un ir pateicīga, ka šis laiks ir beidzies, un priecājas par laiku, kādā dzīvojam šobrīd.
Ja vienīgi varētu pa vienai dienai ielūkoties vēsturē: vienu dienu doties uz renesansi, citā dienā – uz padomju laikiem… Man šķiet absurdas tās lietas, par kurām mana varone Ņina priecājas. Viņa cer, ka būs labi, jo viņiem ir bērns, mīloša ģimene, bet citu cilvēku ambīcijas visu iznīcina.
Ja Špagins filmas laikā nemainās un visu laiku paliek ideālists, tad Ņina ļoti izmainās, viņai ir šis pieaugšanas stāsts. Tipiska virsnieka sieva ir Rita, bet tādas kā Ņina bija retums. Špaginam pēc būtības nekad nevarētu būt tāda sieva, kāda ir Rita, tāpēc arī šīs trīs sievietes ir krasi atšķirīgas: latviete Katrīna, Rita un es. Ja mēs visas būtu līdzīgas, tad jau nebūtu interesanti skatīties.
Kā radās ideja šim seriālam?
Vienmēr esmu filmējis komēdijas, bet šoreiz gribējās ko citu, nopietnāku, lai cilvēki nerunā, ka padomju laikā dzīvojām labāk. Protams, tas saistīts arī ar notikumiem Ukrainā, un filma tapusi sadarbībā ar ukraiņu producentiem un scenāristiem. Ir doma šo filmu nodublēt krievu valodā un kaut kādā veidā iepludināt arī Krievijā. Visa filma šobrīd ir latviešu valodā. Ja ņemtu reāli, tad viss būtu krieviski, tikai Katrīna ar savu tēvu sarunātos latviski.
Aktieri bija lieliski! Vai bija liela atlase?
Pretendentu uz lomām nebija daudz. Tu lasi scenāriju, un galvā jau staigā tie cilvēki, redzi, kas kurš varētu būt. Admirāļa lomā ir Rīgas krievu teātra aktieris Igors Čerņavskis, bet viņa balsi ierunāja aktieris Andris Bērziņš. Latviešu aktieri vienkārši neizskatās pēc krievu admirāļa, viņi līdzinās vācu virsniekiem! Egons Dombrovskis daudzās lomās ir tāds memļaks, bet man viņš liekas visvīrišķīgākais vecis – ko vajag, to izdara! Savukārt Keišs vienmēr atgādina labsirdīgu lāci, bet nākošajās sērijās redzēsiet!… Sieviešu lomas ir ļoti atšķirīgas: naivā krievu dvēsele Ņina, nahalka Rita, atturīgā latviete Katrīna…
Latviešu kinoteātros parasti bija viena spēlfilma vai divas sērijas, bet šogad jau ir vairākas filmas ar 7-8 sērijām. Kāpēc tādas izmaiņas?
Eiropas Savienība pēc Covid izraisītās krīzes no Atveseļošanas fonda iedeva naudu.
Par ko būs nākošā filma?
Mēs atradām grāmatu “Tumšā robeža” (Pēteris Upe, “Tumšā robeža” trīs daļās, 1948.g. – S.G.). Plānots uztaisīt spiegu gabalu par notikumiem uz Latvijas-Krievijas robežas 1939.gadā, par to, kā Latvijas iedzīvotāji varēja justies, kad valdība apgalvoja, ka viss ir kārtībā un uztraukumam nav pamata. Gribējās redzēt sakarības, kā viss noticis.
Tikšanās nobeigumā režisors pateicas Feliksam un kinoteātrim “Gaisma” par iespēju skatīties šo seriālu uz lielā ekrāna, jo tās ir pavisam citas izjūtas un emocijas! Tāpat viņš brīdina, ka nākošajās sērijās būs vēl trakāk!
Jāteic, traki bija jau šajās sērijās, skatoties uz ģedovščinu, kas valdīja flotē, kad katrs augstākstāvošais var pavēlēt darīt jebko: ar zobu birstītēm pucēt kuģa klāju, lēkt par bortu tāpēc, ka nav pareizi uzlikta matroža cepure, šaut uz tirdzniecības kuģi, piespiest dzert par Ļeņinu, par partiju… Nekādu cilvēcīgo vērtību! Nepastāv jūrskolas Toļa un Vaļera, ir dienesta pakāpes, kur reglaments atšķiras no patiesās dzīves. Ir jāskatās uz augstākstāvošo un jācenšas uzminēt, kāda būs viņa reakcija konkrētā brīdī, iztapīgi jāsmejas, jāpieskaņojas, jo citādi viss pavērsīsies pret tevi pašu…
Kāpēc jāskatās šī filma? Lai zinātu un neaizmirstu vēsturi, lai novērtētu to, kas mums šobrīd ir, un lai priecātos arī par lieliskajiem aktieriem, kas piedalās šajā seriālā! Bez jau minētajiem – Dainis Grūbe galvenajā lomā, Inga Tropa, Jēkabs Reinis, Agnese Budovska, Ivars Puga, Kaspars Zāle un daudzi citi.
