2018.gada 6. oktobrī notiks kārtējās, jau 13. Saeimas vēlēšanas. Par iespēju iegūt deputāta mandātu un darba vietu Jēkaba ielā 11 sacentīsies daudzi labākie, gudrākie, zinošākie, darbīgākie un cienījamākie deputātu kandidāti. Vismaz viņi tā domā. Lai gan līdz sestajam oktobrim atlikuši nedaudz vairāk nekā septiņi mēneši, priekšvēlēšanu aktivitātes jau sākas. Notiek politisko partiju sanāksmes un kongresi, tiek plānotas un veidotas apvienības, tiek izteiktas optimistiskas un dažas pesimistiskas, bet reālas prognozes.
Saeimas vēlēšanās varam izvēlēties starp daudzu politisko partiju un to apvienību sarakstiem. Loģiski būtu, ja izvēli izdarītu vadoties pēc attiecīgā politiskā spēka ideoloģijas, programmas, neaizmirstot izvērtēt kandidātu personības, viņu iepriekšējo veikumu. Realitātē ar politisko partiju piedāvāto ideoloģiju ir salīdzinoši vāji. Vienā malā ir “Saskaņa” un “naših bjut”, otrā – “latvieti, nepadodies!”. Pārējie politiskie spēki visdažādākajās kombinācijās, atkarībā no vajadzības. Tāpat balsojam par personībām, skaistajiem vārdiem, solījumiem.
Pēc loģikas, kļūstot par deputāta kandidātu, attiecīgā persona uzņemas zināmas saistības pret izvēlēto politisko spēku. Ir bijuši mēģinājumi šīs saistības dažādi nostiprināt, kā piemēram, dot svinīgo zvērestu baznīcā. Izrādījās, ka uzticību izvēlētajai ideoloģijai tas nevairo.
Teorētiski, mainot politisko spēku un izstājoties no attiecīgās frakcijas, būtu jānoliek deputāta mandāts. Jo pirmā vēlētāju izvēle taču bija politiskā partija ar tās piedāvājumu un vēlētāji izraudzījās kandidātu kā šī piedāvājuma īstenotāju. Tādā gadījumā gan ietu secen Saeimas deputāta alga un paredzētās kompensācijas. Tas nu laikam būtu par daudz prasīts!
Un tā jau kārtējo reizi sākas “staigāšana”. Daļa esošo deputātu meklē jaunus draugus, ar kuriem būtu lielākas iespējas atkal tikt pārvēlētiem. Ideoloģija, partijas programma un vēlētāji vairs nav būtiski. Bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem iepriekšējos partnerus varam nodot un meklēt citus. Demokrātijā pieņemtā pakļaušanās vairākumam vairs nav būtiska, partneru pārliecināšana par savu uzskatu pareizību – tāpat. Galvenais – tikt pārvēlētam. Jo gadījumi, kad kāds atzīstas, ka turpmāk nekandidēs ir ļoti reti.
Septiņus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām mūsu parlamentā ir 13 deputāti, kuri mainījuši savu politisko partiju vai apvienību. Varam teikt, ka viņi nodevuši savus vēlētājus. Ārzemēs šādos gadījumos lieto vārdu “renegāts”. Izklausās salīdzinoši nesmuki, lai gan skaidrojumā teikts: „savas agrākās ticības vai politiskās pārliecības noliedzējs, pārbēdzējs, atkritējs…”
Nevajadzētu gan iedomāties, ka šādi rīkojas tikai mūsu parlamentārieši. Tā savulaik viens no visu laiku izcilākajiem angļu politiķiem Vinstons Čērčils pamanījās kļūt par “divkāršu renegātu”. Viņš izstājās no konservatīvās partijas, pieslējās liberāļiem un beigās atkal kļuva par konservatīvo. To gan Lielbritānijā min kā izņēmumu. Un Čērčilu salīdzināt ar Gunāru Kūtri, Artusu Kaimiņu, Ringoldu Balodi vai kādu bijušo, vietējo laikam nebūtu īsti pareizi.
Formāli jau ar šādu nosacīto politiskās pārliecības maiņu nekas pārkāpts netiek. Nu var taču cilvēks pārdomāt, vilties vai kļūt prātīgāks. Varam tikai minēt, kāpēc parasti neiet projām no politiskajām partijām, kurām prognozē lielus panākumus vēlēšanās un līdz ar to arī daudzus deputātu mandātus. Tas nekas, ka to ideoloģijas jau no sākuma ir nesavienojamas, kā “zaļajiem” ar “zemniekiem”.
Izvēle šādos gadījumos paliek vēlētāju rokās. Viņi būs tie, kas “pārbēdzējus” vai “atšķirīgi domājošos” pārvēlēs vai nē. Un mūsu vēlētāji, kuri var nobalsot par kārtējiem brīnumdarītājiem, renegātus īpaši nemīl. Savulaik rakstīju maģistra darbu politoloģijā un pētīju šo problēmu. “Staigātājus” atkārtoti pārvēl procentuāli mazāk! Bet tā nu būs mūsu izvēle oktobrī.
Lai tur vai kā,taču piedaloties vēlēšanās,cilvēks pats lej ūdeni uz savu ciešanu dzirnavām,tas tā-tēlaini sakot…Protams,te nav runa par tiem,kuri algās saņem četrcipara skaitli ”eināros”