Lasīšanas laiks: 3 min
Kopš latviešu valodā iznāca pirmais Pētera Hēga romāns “Smillas jaunkundzes sniega izjūta”, pagājis labs laiciņš – taču lasītāju atmiņā šis darbs atstājis spilgtus nospiedumus. Arī tam sekojošie P. Hēga darbi nāca kā atklāsme, kā svaigs un cits skatījums uz ierastajiem žanriem, kuru robežas rakstnieka darbos izšķīst, radot apbrīnojami interesantas interpretācijas.
Tikko iznākušais P. Hēga romāns “Ziloņkopēju bērni” ir lielisks piemērs tam, cik grūti P. Hēga darbi ir klasificējami: to var saukt par bērnu grāmatu, jo galvenie varoņi, to skaitā stāstītājs, ir pusaudži. To var saukt par maģiskā reālisma stilistikā ieturētu postgotisku grotesku teiku, par dēku romānu ar kriminālu ievirzi, par filozofisku un postmodernu drāmu – un no visa nosauktā lasītājs atradīs kādu ticamu iezīmi. Taču var arī vienkārši lasīt un baudīt šo patiesi žilbinošo darbu, kopā ar galvenajiem varoņiem Pēteru, Hansu un Tilti izveicīgi vairoties no policijas un cenšoties atklāt vecāku slepenās gaitas.
Romāns sākas ar atklāsmi, ko piedzīvo Pēters, Tilte un Hanss – viņu vecāki ir pazuduši, bet pašus jauniešus nolemts ievietot bērnu namā. Iespējams, tas pat nebūs parasts bērnu nams, bet īpaša iestāde, no kuras izkļūt būtu ļoti grūti. Lai cik laipni cenšas izlikties ļaudis, kas ieradušies pusaudžus aizvest sev līdzi, viens ir skaidrs tūlīt: ja viņi padosies, iespējams, nekad vairs nesastaps savus vecākus, un varbūt pat cits citu. Lai gan nedz jaunieši, nedz vecāki nav paši priekšzīmīgākie mazās Feino salas iemītnieki, tomēr, kā izšķirošā brīdī atzīst Pēters: “Lieta ir tā – un tas varbūt pārsteigs jūs, kuri pazīstat mūsu mammu un tēti, – lieta ir tā, ka mēs viņus mīlam.”
Draiskajā un vienlaikus dziļi sirsnīgi filozofiskajā romānā omulīgi sadzīvo harizmātisks luterāņu mācītājs un viņa tehniski ārkārtīgi apdāvinātā sieva, lērums dažādu reliģiju praviešu, psihologi, dārglietu zagļi, gandrīz īsts un pavisam neīsts grāfs, augsti un zemāki Drošības policijas darbinieki, palaidnīgs šunelis, augstprātīgs skolas direktors un vēl lērums košu un neikdienišķu personāžu. Ilgajā ceļā pa zudušo vecāku pēdām varoņi (turklāt ne tikai galvenie!) piedzīvo varenas reliģiskas un gastronomiskas atklāsmes, sastop un (daži) atkal pazaudē, bet (daži citi) atkal atgūst savu vienīgo un īsto mīlestību, tiek risināti neticami lieliski dialogi un notiek visa veida manipulācijas gan pašu varoņu starpā, gan rakstnieka-lasītāja mijiedarbības laikā. Vārdu sakot, šis ir romāns, kādu sen (un varbūt vispār!) nebūsiet lasījuši – un šis ir romāns, kas iekrāsos jūsu rāmo dzīvi košākās krāsās. Šo lasīt ir tikpat kaifīgi (un kaitīgi!) kā pārlieku iedziļināties absurda gleznās un saules zaķīšu ņirbā stāvošā ūdenī, nopietni ieklausīties dzeguzes balsī, visā nopietnībā perēt pūķa olu un vienatnē burāt pāri otra bangainajam dusmu okeānam.
Pieejama arī e-grāmata.
No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe.
