Šonedēļ Valmierā, novados un visā Latvijā notiek Dzejas dienu pasākumi: dzejas slami, meistardarbnīcas, tikšanās ar dažādiem dzejniekiem un citas aktivitātes. Bērzaines Tautas namā otrdien, 17.septembrī, notika Guntara Rača autorvakars „Mīlestība ir”.
Kopš 2017.gada, kad klajā nāca Guntara Rača divdaļīgā dzejas grāmatiņa „365”, liekas, ka mīlestība pret dzeju Latvijā ir augusi, jo abas mazās grāmatiņas ilgu laiku bija pirktāko grāmatu topā. Šī gada augustā tika izdota Guntara Rača grāmata „Mīlestība ir” kopā ar CD albumu. Un atkal cilvēki pērk, lasa, citē…
Otrdienas vakarā Bērzaines Tautas nams bija stāvgrūdām pilns, tika nesti papildus krēsli un soli, bet daudzi visu koncertu pavadīja, stāvot kājās. Guntars Račs Bērzainē viesojās pirmo reizi un bija gan priecīgs, gan izbrīnīts par klausītāju pilno zāli. Par mākslinieku uzņemšanu un mājīgo atmosfēru bija parūpējusies tautas nama vadītāja Regīna Šalte sadarbībā ar bibliotekāri Antru Paegli, bet bez dzejas un mūzikas zālē bija baudāma arī vizuālā māksla – mākslinieces Ievas Muzikantes gleznu izstāde „Latvija – Gadalaiki”. Kā teica Guntars Račs, tā ir mākslu mijiedarbība. Portreti mūs vēro, mēs nedrīkstam pievilt.
Mīlestība ir – tas ir ne tikai albuma un grāmatas nosaukums, tā patiešām domā arī pats dzejnieks: Mīlestība katram ir citāda, katram akcenti mazliet savādāki – mīlestība pret mīļoto cilvēku, pret brāli vai māsu, Dievu vai tomātiem siltumnīcā…
Koncerta laikā Guntars Račs gan lasīja savu dzeju, gan dziedāja, gan sita bungas, bet atzinās, ka rakstīt, lasīt un dziedāt ir trīs dažādas lietas. Dzejas rindu izvēlē Guntars kā parasti ņēma palīgā publiku, kas nosauca konkrētu datumu vai pateica stop. Koncerta datuma (17.septembra) dzejas rindas gan jau bija iegravētas un visiem izlasāmas uz sienas.
Guntaru lieliski papildināja viņa cīņu biedri daudzu gadu garumā – Uģis Tirzītis un Andris Alviķis. Neizpalika arī joki un savstarpēja apcelšanās. Brīnišķīgo trio ar vairākām dziesmām papildināja jaunā soliste ar skanīgo uzvārdu – Kristena Cīrule, kuru mūziķi atraduši Augšlīgatnē. Tas bijis klikšķis vai jauna ceļa sākums, bet jauniete pēc tam iestājusies mūzikas skolā. Viņas izpildījumā skanēja populārā dziesma „Rasa”, kas pašam autoram vienmēr liek sapurināties, „Divi krasti”, „Kūko, kūko, dzeguzīte” u.c. Par dziesmu „Tikai nesaki nevienam” Guntars domā, ka viņš to nemaz tik labi nav uzrakstījis, cik labi to savulaik izpildīja Harijs Spanovskis…
Kā pārsteigums un neafišētais viesis pasākumā ieradās novadnieks Renārs Veličko. Viņš uzskata, ka Guntara Rača dzeja ir ļoti pateicīga dziesmām – labs pantmērs, melodiski vārdi. Paša Renāra izpildījums arī vienmēr ir vienkāršs, izjusts un pieklusināti emocionāls.
Publikas atsaucība bija liela, un, aplausiem skanot, tika izpildīta pēdējā, tad vēl viena pēdējā dziesma… Patiešām pēdējā bija dziesma par lāci, jo Guntars atzina, ka reizēm jau mēs visi paliekam bērna prātā…
Pasākuma noslēgumā vārds tika dots arī māksliniecei Ievai Muzikantei, kas uzskata, ka viņas gleznas saturiski ļoti sasaucas ar Guntara Rača dzeju un dziesmām, jo arī gleznās mīlestība ir! Tā ir mīlestība pret cilvēka mūžu, kas ir kā Latvijas daba un gadalaiki: bērnība – pavasaris, jaunība – vasara, pusmūžs – rudens, bet sirmās vecumdienas – ziema. Acis ir cilvēka dvēseles spogulis, bet, tā kā acu zīlītes ir pārāk mazas, lai tajās atspoguļotu Latvijas gadalaikus, māksliniece portretiem ir uzlikusi saulesbrilles, bet gleznām izvēlējusies sev tuvus un pazīstamus cilvēkus – vīru, mazmeitu, baleta solisti Litu Beiris, gleznotāju Birutu Baumani u.c.
Pēc pasākuma cilvēki nesteidzās projām, bet iegādājās Guntara Rača grāmatas, lūdza autogrāfus, fotografējās un iesaistījās sarunās ar māksliniekiem.
