Ikviens meža īpašnieks zina, kāda ir sajūta, kad, staigājot pa savu mežu, ieraugām vēja izgāztas priedes, slimības pievārētas egles vai ošus, bebru nograuztus ozolus. Sajūta nav laba. Taču, kad vilšanās un dusmas ir pārgājušas, ir jāpieņem lēmums. Vai rīkoties kā labam saimniekam, savākt bojātos kokus un sakrāmēt malkas šķūnī? Vai arī nedarīt neko, garām ejam griezt galvu uz otru pusi un ignorēt ciemos atbraukušo radu pārmetumus, ka mūsu dzimtas mežā sēņot un ogot neizvākto kritalu dēļ kļūst neiespējami.
To, ka pūstoša koksne ir nepieciešama dažādām dzīvām radībām, raksta ekoloģijas grāmatās. Bet cik daudz? Pārsteidzoši, bet pēdējo gadu laikā Latvijā ir uzradusies diezgan skaļu cilvēku grupiņa, kas proponē, ka kritalas un bojātie koki ir jāatstāj mežā un to izvākšana ir gandrīz vai noziegums. Tas nekas, ka neliela meža īpašniekam malka jāpērk par naudu un sēņošana paliek aizvien piņķerīgāka. Protams, ja reiz tas tā kaitē dabai…
Man ir labā atmiņā deviņdesmito gadu vidus, kad atguvām dzimtas īpašumu un dzīva vēl bija paaudze, kas bija radusi kurināt māju ar zariem un kritalām, jo laba malka agrāk laukos bija liela greznība. To nevarēja atļauties. Viņi uzskatīja, ka privātajam mežam ir jāizskatās kā parkam, lai ir “ordnungs”. Tādēļ visas ciršanas atliekas ir jāsadedzina.
Šodien skatījums ir mainījies. Reiz tik bieži manītos zaru dedzināšanas ugunskurus Latvijā vairs faktiski neredz. Daudzviet zari zemās cenas dēļ tiek atstāti cirsmās, tostarp augsnes uzlabošanai. Tomēr ko meža īpašniekam darīt ar bojātajiem kokiem un kritalām ārpus mežizstrādes? Un cik daudz tad īsti tie neizvākti būtu jāatstāj?
Ja paklausāmies cilvēkos, kas savu iztiku pelna ar dabas aizsardzību, tad sanāk, ka tā bioloģiskā daudzveidība, kas Latvijas mežos pastāv un ir izveidojusies daudzu gadu desmitu līdzšinējās mežsaimniecības prakses apstākļos, izzudīs, ja to lielos apjomos nepiebarosim ar mirušo koksni. Viņus klausoties, pat var rasties iespaids, ka mirusi koksne Latvijā ir liels retums un, ja strauji nerīkosimies, Latvijai raksturīgā dabas daudzveidība var neatgriezeniski iet bojā. Interesanti, ka pie mums maz kurš uztraucas par CO2 izmešiem, ledāju kušanu (esam zemienē dzīvojoša piejūras nācija) un globālo sasilšanu, kā tas ir citur pasaulē. Latvijā lokālais jājamzirdziņš ir tieši bioloģiskā daudzveidība.
Nu kurš gan grib kaitēt dabai? Bet ko par to visu saka skaitļi? Valsts mežzinātnes institūts “Silava” kopš 2004. gada veic meža novērošanu (monitoringu), kura rezultātā cita starpā analizē koksnes krājas un mirušās koksnes apjomus, un tā izmaiņas. Pēc speciālistu apkopotajiem datiem, atmirušās koksnes apjoms Latvijas mežos pašlaik pārsniedz 65 miljonus kubikmetru. Tas nozīmē, ka katrs desmitais kubikmetrs mežā ir vai nu bebru, vai kaitēkļu nograuzts, noplūdis, miris no vecuma vai vēja izgāzts. Un pēdējo desmit gadu laikā šis apjoms turpina augt, šajā laika periodā palielinoties par 12 (!) procentiem.
Man kā ekonomistam šķiet vietā uzdot jautājumu – cik daudz kubikmetru koksnes ir pieļaujams sapūdēt dabas aizsardzības mērķu sasniegšanai? Protams, ja gribam būt ekoloģijai draudzīgi, kaut kas ir jāpūdē. 65 miljoni kubikmetru kādreiz bija pārdodamā koksne, kuras vērtība varētu sniegties no 1,2 līdz pat 1,8 miljardiem eiro. Vai tas nav par daudz? Sapūdējot par trešdaļu mazāk, varbūt mums nemaz nevajadzētu slēgt lauku skolas un slimnīcas, spiest mums visiem lauzt mašīnas bedrainos ceļos, galu galā varētu pielikt pie algas periodiski streikojošajiem valsts darbā strādājošajiem speciālistiem. Neatceros, ka par to būtu bijusi diskusija.
Savā mežā es šo lēmumu esmu izdarījis. Pareizu vai nepareizu, bet mirusī koksne man stāv malkas šķūnī, sprakšķ plītī un apkures katlā. Varbūt arī mums kā nācijai ir laiks par to padomāt. Lai nav tā, ka katra trešā ziņa valsts televīzijā ir par to, ka kaut kam nav naudas. Bet, paskatoties mežā, šķiet, ka šajā valstī nauda nevienam nav vajadzīga. Abas lietas tomēr īsti neiet kopā…
Esmu mežu īpašnieks un zinu, ka mazajiem īpašniekiem(tie, kas nav LVM) pašpatēriņam(par ko lielā mērā ir runa rakstā) nevajag tik daudz kailciršu un tādu meža izstrādes ritmu kā, piemēram Latvijas Valsts Meži” teritorijās. Domāju, ka Latvijā ir pārskatāma tā loģika kas attiecas uz kailcirtēm, vēl vairāk attīstot sanitārās cirtes, skrajcirtes u.c. cirsmu veidus. Jā, protams, tas sadārdzina koksnes izvešanu, un šur tur parādās tehnikas nepiemērotība(traktori starp kokiem par platiem vai pārāk liels spiediens uz saknēm). Ja būtu šāds cirtes politikas pārskats attiecībā uz katru konkrētu kvadrātkilometru, dažādotos arī meza tehnikas tirgus. Jo tagad mežos redzam paŗsvarā vien kailcirtes un standarta lieluma forvarderi, harvarderi, harvesteri u.c, kuru piegādē un rezerves daļu apgādē, protams, ieinteresēti esošie , – lai tik visi turpināt “dragāt” kā Sibītijā. Tiklab LVM, lielajās platībās vai mazajos starpgabalos, vai tiklab privātajos nelielajos mežos. Tāpēc ir vērts aizdomāties par mežu politiku veselīgā šķērsgirezumā un ar skatu uz nākotni ekoloģiksi, koku dažādības saglabāšanā utt. Jā, jā, protams, priedi vislabāk ir atjaunot pēc kailcirtes. Bet tādā gadījumā būtu jābūt likumā ierakstītam, ka pēc priedes ir jāseko priedei, nevis baltalksnim, šķetrai vai apsei… ar pašatjaunošanos, uz ko vairums īapšnieku cer kā uz lētāko vmeža atjaunošanas variantu. Kaut gan daži būs ievērojuši, ka gar ViA Baltika ceļa malu (Skulte- Salacgrīva) varam skatīties, kā sauli mīlošā priede veselīgi un dzīvelīgi atjaunojas arī starp izretinātām priedēm… Bet diskusija laba un šis viedoklis par mežā sapūdēto koksni ir pašā laikā. Tas liks sapurināties arī tiem meža īpašniekiem, kas dzīvo ārzemēs un galīgi neko netaisās darīt saimnieciski ar savu mežu.
gribētos gan uzzināt kādas sēnītes lieto šī raksteļa autors, ja viņam bebri sākuši grauzt ozolus?
Aizbrauciet un apskatieties pie Gaujas uzreiz aiz Strenču tilta pa kreisi – tur ir biotops, kur bebri nograuzuši 150-gadīgus ozolus. Man dabas draugi teica, ka tas esot skaisti, bet sirds sāp, redzot, ka senču stādītus ozolus aizlaižam sapūšanai, nevis ražojam no tiek eskportspējīgus produktus.