Viņai acīs visskaistākā gaisma, Lielās dienas brīnums. Un liela ir viņas sirds, ik dienu kādam palīdzot. Latviju viņa redz īpaši – tāpat kā toreiz, atgriežoties no Sibīrijas, – skaista it visā. Diena sākas pateicībā, lūgšanās un ar Latvijas valsts himnas dziedāšanu plkst.6.00 – tā nemainīgi jau desmitiem gadu.
“Lai gan esmu pensijā, visu laiku rosos. Palīdzu ēdiena pagatavošanā Zupas virtuvē, sazvanos vai apciemoju cilvēkus, kuriem nepieciešams stiprinājums un drauga plecs, vadu sieviešu kopu “Saulgriezes”, nu jau mums 20 gadi, kopjam altāri, darbojos Kristīgo sieviešu līgā, gatavojam paciņas vientuļajiem senioriem, kopā rīkojam svētkus, ilgus gadus darbojos draudzes Dāmu komitejā, vadu svētbrīžus pansionātā. Dievs tiešām palīdz, bez viņa neko nevarētu izdarīt, jo gadi ir jau diezgan smuki, tāpēc, kamēr varu, esmu kalpošanā un cenšos palīdzēt, kā vien to spēju. Un vienmēr ir sirdsprieks, ja kādam vari palīdzēt,” stāsta Valmieras Sv. Sīmaņa ev. lut. draudzes kalpotāja, Goda valmieriete Māra Silvija Rozenberga.
Pusotra gada vecumā piedzīvots izsūtījums uz Sibīriju, tur bads, slimošana. Taču prieks par Latvijas skaistumu un vēlme pēc iespējas vairāk Latviju izpētīt nav rimis kopš brīža, kad pēc 16 izsūtījuma gadiem ģimene atgriezās Latvijā. “Tik ļoti gribējās Latviju pazīt. Cik tā skaista! Nevienu teātra izrādi garām nelaidu, katrā brīvā brīdī devāmies pārgājienos un ekskursijās. Un Valmierā man viss tik mīļš. Katru dienu priecājos par dabu, par cilvēkiem, par savu Valmieru, Latviju. Priekam un pateicībai te dzīvot nav robežu.” Latvijā apgūts virpotājas amats, iegūta ekonomistes plānotājas kvalifikācija. Svarīgs uzdevums atgriežoties bija pilnveidot latviešu valodas prasmi, jo Sibīrijā skolā latviski runāt nedrīkstēja. “Kad mūsu bērni jau sāka iet skolā, mācījāmies kopā. Viņi man diktātus uzdeva, arī divniekus lika. Lai rokrakstu izveidotu, rūtiņu burtnīcās pārrakstīju 520 lapaspušu biezas grāmatas tekstu.” Valodas izkopšanu Māras kundze vienmēr uzskatījusi par savu pienākumu, tas nav mainījies arī šobrīd.
“Kā agrāk, tā tagad nav vaļas, ir taču tik daudz jāpaspēj! Pilna māja ar grāmatām, daudz lasu. Agrāk adīju, tamborēju. Kad vēl strādāju, dalījāmies ar receptēm, izmēģinājām jaunus ēdienus, nesām uz darbu degustēt. Kad ir sezona, dārzā daudz laiks paiet. Man jau tik daudz nevajag, izaudzētajā padalos ar bērniem, mazbērniem, Zupas virtuvē vienmēr noder. Kad mazbērni ciemojas, sēnes un ogas lasām, lai atdotu Zupas virtuvei. Viņiem arī liels prieks, ka redz, cik kādam šāda palīdzība ir svarīga. Nevaru nemaz iedomāties, kā tas ir, ja ir garlaicīgi, drīzāk plānoju, ko vēl varētu paspēt izdarīt.” Spēja priecāties par dzīvi, skaistā saskatīšana ikdienišķajā, palīdzēšana līdzcilvēkiem ir dzinulis, kas palīdz neapstāties grūtību priekšā.
Jau maziņa kristīta un iesvētīta pēc atgriešanās no izsūtījuma, Māras kundze vienmēr jutusi Dieva palīdzību. “Man jautā, kur mans tāda izturība un dzīvesprieks. To man dod Dievs, mums visiem to dod, tikai reizēm vajag iedrošinājumu saskatīt. Galvenais ir censties domāt pozitīvi, tas ir apbrīnojami, cik tādām domām liels spēks. Un reizēm pietiek ar mazumiņu, lai kādam būtu palīdzējis. Atceros, ka pirms vairākiem gadiem vēlā ziemas vakarā zvanīja kāda sieviete, vai varot atvērt baznīcu. Kā nelaimes čupiņa viņa sēdēja pie altāra, bet es lūdzu, lai Dievs uzklausa viņu. Viss piepildījās. Man skaistu ziedu pušķi atveda, vēl nesen zvanīja un teica, ka bieži mani atceroties. Šie stāsti dod spēku.”
“Ziemassvētkos Māra nosvinēja jau 81. dzimšanas dienu, bet vēl arvien klusi, čakli un radoši kalpo cilvēkiem. Pie viņas katrs var vērsties grūtā stundā, nevienam neatsaka palīdzību, padomu, savu sirsnību. Viņu varētu salīdzināt ar Māti Terēzi. Sirsnīgs, godīgs, čakls un kluss cilvēks, kura ik dienas tur rūpi par cilvēkiem, kaut pašai jau nemaz vairs nav viegli,” tā, piesakot Māras kundzi Goda valmierieša apbalvojumam, rakstīja Sv.Sīmaņa draudzes locekļi. Paldies!
