Lasīšanas laiks: 4 min
Georga Apiņa vārds Valmieras vēsturē ierakstīts neizdzēšamiem burtiem. Medicīnas doktors, pilsētas galva un Valmieras Goda pilsonis. Īstens savas pilsētas patriots, viss viņa mūžs un darbi veltīti Valmierai. Viņa paveiktais saglabājies vairāku paaudžu atmiņā un pilsētas vēsturē iemītās pēdas pamanāmas arī šodienas valmieriešiem. Zīmīgs ir viens no G.Apiņa iemīļotākajiem teicieniem: “Lai nepiekūstam labu darīdami, un, ko esi atzinis par labu, to labāk dari šodien nekā rīt!”, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste Ginta Gailīte.
Johans Georgs Apinis dzimis 1859. gada 4. jūnijā Rencēnu pagasta Ambas pusmuižā, Burtnieku draudzē. Mācījies Valmieras apriņķa skolā un Bērzaines ģimnāzijā pie Cēsīm No 1879. līdz 1884.gadam studējis medicīnu Tērbatas (mūsdienās Tartu) universitātē. Pēc zināšanu papildināšanas ārzemēs 1886.gadā atgriezies Valmierā un strādājis par apriņķa ārstu un vēlāk par ārstu savā privātpraksē. 1892. gadā iecelts par pilsētas galveno ārstu.
No 1892. gada Georgs Apinis bija pilsētas domnieks, bet no 1906. gada līdz 1910. gadam – Valmieras pilsētas galva, turklāt pirmais latviešu tautības galva, kurš ievēlēts šādā amatā. Visus personiskos finanšu līdzekļus un savu enerģiju viņš ziedojis Valmieras pilsētas slimnīcas, meiteņu ģimnāzijas, Valmieras komercskolas un citu ēku celtniecībai un uzturēšanai. 1907. gadā pēc viņa ierosinājuma Valmierā tiek nodibināta Latviešu skolu biedrība. Ieņemot pilsētas vadītāja amatu, Georgs Apinis izvirzīja mērķi Valmieru izveidot par izglītības un kultūras centru ar estētisku un sakoptu vidi. Viņam bija izpratne, kādai jākļūst apriņķa pilsētai – ar attīstītu rūpniecību, modernu komunālo saimniecību un augsta līmeņa izglītības, kultūras un medicīnisko aprūpi.
Viņa nesavtīgā darbošanās savas pilsētas labā turpinājās visu viņa dzīves laiku. Lielāko sabiedrības atzinību viņš ieguva ar iniciatīvu, kuru realizēja kopā vēl ar septiņiem domubiedriem – par jauna un moderna publiskā parka izveidi Valmierā. 1913. gadā G.Apinis un “Septiņu vecpuišu biedrības” locekļi nopirka pilsētā esošo “Lilijas dārzu”, ko pārdēvēja par Vecpuišu parku un uzcēla tajā paviljonu. Vēsturiskajai ēkai šogad aprit 110 gadi. Šobrīd ēkā atrodas koncertzāle “Valmiera”.
Pirmā pasaules kara laikā Vecpuišu parka paviljonā tika izveidota lazarete, kurā ārstēti ievainotie. G.Apinis ar domubiedriem atbalstīja arī latviešu strēlnieku pulku veidošanu un bija viens no Latvju neatkarības apvienības dibinātājiem 1917. gadā. Ar lielu sajūsmu viņš uzņēma Latvijas brīvvalsts proklamēšanu.
Latvijas valsts dibināšanas laikā Vecpuišu parkā norisinājušies zīmīgi notikumi. 1918.gada 20.novembrī Georgs Apinis izprasījis no vācu okupācijas iestādēm atļauju Vecpuišu parka paviljona zālē noturēt Valmieras sporta biedrības pilnsapulci. Viņa domubiedri, kuri zinājuši viņa īstenos nodomus, slepus izgatavojuši sarkanbaltsarkano karogu un pavairojuši “Dievs, svētī Latviju” tekstus, un tos nogādājuši uz Vecpuišu parka paviljona zāli. Georgs Apinis klātesošajiem paziņojis šīs dienas vēsturisko nozīmi, savukārt dalībnieki svinīgi apsolījušies atbalstīt jauno valsti un tās Pagaidu valdību, kuras priekšgalā stājies kādreizējais “valmierietis” Kārlis Ulmanis. Šajā dienā pirmo reizi Valmierā nacionālais karogs tika pacelts kā valsts karogs un pirmoreiz atskanēja jaunās valsts himna “Dievs, svētī Latviju”.
Pēc Otrā pasaules kara beigām paviljona ēka sāka pildīt kultūras un sabiedriskās ēkas funkciju, līdz 1960. gadam tajā atradās Valmieras pilsētas kultūras nams. Šajā ēkā dzimuši Valmieras ilggadīgie tautas mākslas kolektīvi – vīru koris “Imanta” un Tautas deju ansamblis “Gauja”.
Vēlāk Vecpuišu parkam tika doti citi nosaukumi – Kultūras parks, Komjauniešu parks, Vidus parks, bet 1989. gadā tas atguva savu vēsturisko nosaukumu un arī šobrīd to dēvējam par Vecpuišu parku, cienot tā dibinātājus.
Kā atzinība par izcilu darbu pilsētas galvas statusā un novērtējot viņa nopelnus Valmieras labā jaunā Latvijas valdība viņam piedāvāja kļūt par sūtni Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču šim nodomam nebija lemts piepildīties, jo 1920. gada 19. maijā Rīgā viņš pēkšņi mira ar sirdstrieku. Klātesot vairākiem simtiem valmieriešu, viņu svinīgi apglabāja Valmieras pilsētas (Centra) kapos.
Savu namu un dārzu viņš testamentā novēlēja Valmierai. Namā, kas atradās Rīgas ielā Nr.33, līdz Otrajam pasaules karam atradās Valmieras pilsētas valde, bet dārzs tagad savienots ar Vecpuišu parku.
Georga Apiņa vārds dots ielai Valmierā.1928 viņam atklāta piemiņas plāksne Valmieras slimnīcas ēkā (tagadējā veselības centrā „Bastions”). Viņa laikabiedrs rakstnieks un sabiedriskais darbinieks Augusts Melnalksnis par G.Apini teicis: “Dr. med. G.Apinis pēc savas dabas bija liels ideālists un mūžīgs optimists, kas dzīvoja un strādāja rītdienai, ticēdams labākai un gaišākai nākotnei”.
Avots: valmierasmuzejs.lv
