Gada valmieriete Areta Vītola (1)

Lasīšanas laiks: 4 min

Viņas darba spējas ir nenovērtējamas. Aiz katra cipara viņa redz īsto ainu un zina, cik ļoti kopā mēs esam. Pasauli darīt labāku var ikviens, mūsu tagadējais darbs aizsniegsies līdz mazmazbērniem, to savā profesionālajā darbībā viņa pieredz ik dienu. Viņas atbildīgā skatījuma pamatā ir zināšanas, cik katrs esam svarīgs un cik daudz spējam mainīt.

“Pagājušā gada martā nezinājām, ka tā būs pandēmija (tas nozīmē, ka vīruss aptver visu pasauli). Ķīna taču šķiet tik tālu. Bet pasaule ir mainījusies, ko šādu pieredzot. Tas tikai pierāda, cik visi esam saistīti, mēs visi esam ķēdes posms, no mūsu rīcības ir atkarīgi līdzcilvēki,” stāsta Areta Vītola, Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta Vidzemes reģiona nodaļas epidemioloģe.

Epidemiologa darbs ir atrast vīrusa izplatīšanās iemeslus, sazināties ar cilvēkiem, aptaujāt viņus, apzināt kontaktpersonas un ciešā sadarbībā ar ģimenes ārstiem novērst vīrusa tālāku izplatīšanos. “Mēs aptaujājam cilvēku, mēģinot saprast, kā inficējies, apzinām avotu, piemēram, ja tā ir zarnu infekcija, tad jautājam par lietoto uzturu. Covid-19 gadījumā būtiski ir pēc iespējas ātrāk apzināt kontaktpersonas, lai nodrošinātu, ka šie cilvēki paliek mājās un nav saskarsmē ar citiem. Tikai tā vīrusu var apturēt, tikai mēs visi kopā. Tāpēc ļoti svarīga ir iedzīvotāju godīga attieksme un atbildības sajūta. Te arī ir tas neiedomājamais darba apjoms. Piemēram, ja es uzzinu, ka kontaktpersona ir kāds skolēns, man ir svarīgi, ka ar ģimeni sazinos pēc iespējas ātrāk, kaut arī vēlā vakara stundā, lai nākamajā dienā šis bērns uz skolu neaizietu un neapdraudētu citus cilvēkus.”

Jautāta par profesijas izvēli, Areta stāsta, ka pozitīva un cieņpilna attieksme pret medicīnas darbiniekiem ir jau kopš bērnības. “Mans tētis bija šoferis Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Dzirdēju ļoti daudz stāstu par ārstiem, feldšeriem un citiem darbiniekiem, kuri ik dienu palīdz cilvēkiem. Viņa acīs tā bija īpaša un godājama profesija. Vēlāk vidusskolā piedalījos pirmās palīdzības sniegšanas pulciņā. Valmieras Viestura vidusskolā skolas ārsts bija pediatre daktere Apsīte. Viņas vadībā devāmies mācību braucienā uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Tad sapratu, ka vēlos būt pediatrs. Ir ļoti vērtīgi šādā veidā iepazīt profesiju. Vēl jaunietim būtu svarīgi saprast psiholoģisko piemērotību, jo tas ir smags darbs, bieži arī ārpus darba laika. Ļoti patika pediatra darbs, jau no pirmās dienas studēju tieši šo virzienu, tāpēc laikā, kad mainījās sistēma un nevarēju vairs veikt tikai pediatra pienākumus, bet bija jābūt arī ģimenes ārstam, nolēmu mainīt virzienu.” Pieredze gūta un turpmākie darba gadi pavadīti Veselības inspekcijā, pēc tam Pārtikas un veterinārajā dienestā. Slimību profilakses un kontroles centrā Areta strādā jau 12 gadus.

Sākoties ārkārtējai situācijai, brīvais laiks ir ļoti maz, arī vaļasprieki šobrīd otrajā plānā. Taču, jāsaka, ka arī te Aretas darbīgums nepazūd. Viņai patīk dārza darbi, pašas audzēti ziedi ir arī darba kabinetā. Iecienītas ir arī sporta pārraides, taču tā mierīgi pie televizora nosēdēt nevar, tad parasti topot adījumi ģimenei un draugiem. Bet visvairāk Areta gaida iespēju atkal spēlēt badmintonu. “Sāku spēlēt 7.klasē. Ļoti iedvesmojošs bija treneris Mukāns. Viņš bija galdnieks un bērnus trenēja brīvajā laikā, tikāmies sestdienās un svētdienās. To viņš darīja kā entuziasts, algu nesaņemot. Un pat raketes mums pats izgatavoja. Trenera Mukāna vadībā trīs skolēni kļuva par republikas čempioniem.” Areta uzsver, ka šim sporta veidam nav vecuma ierobežojuma. Ja akadēmijas laikā vairāk saistījušas vienspēles, kur nepieciešams fiziskais spēks, tad tagad interesantākas šķietot dubultspēles, kur vairāk ir jādomā un jāanalizē. “Tik, cik var, ir jākustas. Arī mazumiņš ir svarīgi, kaut vai iziet pastaigāties. Galvas izvēdināšana un izkustēšanās ļoti palīdz mūsu veselībai.”

Par saņemto apbalvojumu “Gada valmierietis” Areta saka, ka katra situācija ko māca. Pandēmija liek piebremzēt un ieraudzīt, cik liela vērtība tomēr ir tam, ko līdz šim uzskatījām par pašsaprotamu. Līdzīgi ir ar apbalvojumu un spēju lepoties. “Mēs augām sistēmā, kur nebija tik svarīgi pateikt paldies un lepoties, bija jāstrādā un jātiecas uz mērķiem. Bet ir ļoti svarīgi pateikt paldies, pateikt sirsnīgu vārdu. Tas ir būtiski arī profesionālajā vidē, jo dod gandarījumu un motivāciju. Pandēmijas apstākļos darba apjoms ir ļoti plašs, tas tiešām prasa daudz spēka. Tāpēc, ja tu redzi, ka vari palīdzēt ar padomu, ka kādam tas bijis svarīgi, ka vari iesaistīties, lai situācija atrisinātos pēc iespējas labāk, ka tu spēj ietekmēt ķēdi, neļaujot vīrusam izplatīties, tas dod spēku turpināt. Meita, kura ar ģimeni dzīvo Rīgā, ar kurjeru atsūtīja ziedu pušķi, apsveicot ar saņemto apbalvojumu. Asaras saskrēja acīs par tik skaistu pārsteigumu un mirkļa sapratni, cik katrs varam daudz ietekmēt.”